Ķirurgs Jānis Gardovskis: intervija žurnālā ''Ievas Veselība''

Ķirurgs, P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Ķirurģijas klīnikas vadītājs. Desmit gadus bija Rīgas Stradiņa universitātes rektors. Tagad – Rīgas Stradiņa universitātes Senāta priekšsēdētājs un joprojām Ķirurģijas katedras vadītājs. Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis. Viņa vadībā veikta pirmā aknu transplantācija Latvijā. Apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Ir ķirurgs arī ''Veselības centrs 4''. Žurnālā ''Ievas Veselība'' lasiet interviju ar dr. Gardovski.

No profesora JĀŅA GARDOVSKA var mācīties, ar kādu pašcieņu un cieņu viņš no Rīgas Stradiņa universitātes rektora kļuvis par Stradiņa slimnīcas ķirurgu. Cepuri nost profesora priekšā! Ne katrs TĀ spētu.

- Tikko atnācāt no operācijas... Vai kas notika, ka aizkavējāties?

– Nekad nevar precīzi paredzēt, kad operācija beigsies, jo katrs cilvēks anatomiski un fizioloģiski mazlietiņ atšķiras. Viens ir resnāks, viens tievāks, viens garāks, viens stiegrāks, viens muskuļaināks...

– Kādus jums patīk operēt?

– Ne stiegros. Man patīk viegli apaļīgie. Viņiem ir mazliet vairāk taukaudu, un griežot tie labāk dalās. Stipri stiegrajiem, sportistiem – viņiem ir tikai, tautas valodā runājot, cīpslas un muskuļi, grūtāk griezt.

– Principā jūs esat no vecā kaluma ķirurgiem, kas pa lielam prot operēt visu. Ja jūs iemestu kara apstākļos?

– Gandrīz visu. Varbūt ne galvu un sirdi. Redzat, savā laikā bija tā saucamā vispārējā ķirurģija. Tad ķirurgs operēja, sākot no vairogdziedzera un beidzot ar taisno zarnu. Šodien un pēdējos desmit gadus notiek ķirurgu specializācija. Pie mums jau veidojas tādas kā komandas, kas operē konkrētu orgānu. Ir, teiksim, endokrīnā komanda, kuras ampluā ir vairogdziedzeris, ir aknu komanda, zarnu komanda, krūšu komanda. Notiek specializācija. Jo tu viens visu vienlīdz labi nevari izdarīt. Es mājās tagad diez vai ķeršos pie flīzēšanas, kaut gan protu. Un nevajag! Meistars izdarīs profesionālāk par mani. Tāpat arī vairogdziedzeri labāk izoperēs tas ķirurgs, kurš to dara simtiem reižu gadā, nevis piecas.

– Kurā komandā jūs esat?

– Es ar savu pieredzi varu atļauties vairāk darīt to, kas man patīk. Operēju ar endoskopisko laparoskopu un veicu virsnieru ķirurģiju, trūču un vēdera dobuma laparoskopiskās operācijas, nedaudz darbojos arī proktoloģijā. Apmēram trīs, četras operācijas nedēļā. Jo man vairs nav mērķis pierādīt, ka es varu. Es to daru varbūt sava prieka dēļ un lai nezaudētu kvalifikācijas spējas. Tas ir mazliet citādāk nekā jaunam ķirurgam, kas grib iet kalnā augšup un kuram ir izaicinājums – man vajag to un šito! Es pašapliecinājumu esmu jau guvis, man tas vairs nav būtiski.

– Cilvēkiem gan radies priekšstats – ja operē profesors un vēl rektors, kaut nu jau bijušais, lūk, tas ir cool!

– Ko nozīme labi? Nūūū... man ir liela pieredze, esmu daudz ko redzējis, ko jaunie nav redzējuši. Taču, ja man pašam būtu jāizvēlas, kas veiks operāciju, tad dotos operēties pie pusmūža ķirurga. Tātad, kuram ir četrdesmit, četrdesmit pieci gadi, kurš atrodas zenītā, daudz dara. Pie profesora es ietu pēc padoma.

– Tikko sākās vasara, un daudzi steidz vēl izoperēties. Cilvēkiem radies priekšstats, ka vasaras pilnbriedā nevajag neko griezt. Zinu arī, ka pie daktera Jura Ērenpreisa pacienti dodas konsultēties par veiksmīgajām operācijas dienām. Ko jūs par to sakāt – no pieredzes?

– Vienam ir vienalga, kad operēties, bet otrs saka – gribu trīspadsmitajā datumā, jo tā ir mana laimīgā diena... Ja cilvēks tam tic, noteikti to vajag ņemt vērā. Es parasti cenšos pielāgoties, nekad neeju pret pacienta gribu. Saprotiet – piecdesmit procentus cilvēka atveseļošanās procesā nosaka ticība. Ja cilvēks netic, ka būs vesels, tad ārstējoties viņam par piecdesmit procentiem ies sliktāk. Tāpēc es pret ticību nekad neesmu centies iestāties. Ja cilvēks dzer sivēnu urīnu – nekas labs tas nav, bet lai dara, ja tam tic. Vienīgi, ja benzīnu sāk dzert pret vēzi, tad gan esmu sacījis, ka nevajag, jo benzīns ir toksisks. Tāpat, ja cilvēks iet pie kādas Zilākalna Martas un tā ir kā papildu ārstēšanās metode, kurai viņš tic, – lai tā būtu. Protams, ir arī tādi, kas noliek malā medikamentus, ārstēšanu un visu pārējo un iet tikai pie dziedniekiem. Tad gan ir ziepes. Bet, ja runājam par vasaru un ziemu... Dažādu apstākļu dēļ vasarā operēties tik tiešām ir sliktāk. Pirmkārt, silts. Slimnieks pastiprināti svīst, ne tik labi jūtas. Otrkārt, vasarā visi grib atpūsties, doties atvaļinājumā, kaut kur braukt, peldēties... Taču, ja tu jūnija beigās vai jūlijā operēsies, radīsies dažādi ierobežojumi, un tu zaudē daļu no vasaras vai pat visu. Tāpēc mums, ķirurgiem, vasaras atvaļinājuma periods ir tukšāks, bet, kad nobirst lapas – parasti tas ir oktobra vidus –, atkal ir daudz operāciju. Jo ir arī ticējums, ka pie lapām nevajag operēties, tad biežāk veidojas trombozes un visādas citas sliktas lietas. Bet, protams, tas neattiecas uz onkoloģijas slimniekiem – tad operācija jāveic, kad jāveic, atlikt nedrīkst.

– Jūs vienmēresat bijis uz attīstību vērsts. Kad bijāt Rīgas Stradiņa universitātes rektors, daudzi rādītāji kāpa uz augšu. Ārzemju studentu skaits, būvniecība, sadarbība ar ārzemju klīnikām, citas lietas...

– Man dzīvēbijisļoti daudz izaicinājumu – gan kļūt par galveno ārstu, gan iet politikā, piedāvāti prominenti amati. Esmu no tiem atteicies par labu medicīnai. Profesionālā karjera cilvēkam ir ļoti svarīga, taču negribētu arī teikt, ka esmu baigi tipiskais karjeras cilvēks. Ir jau tādi, kas grābj visu! ''Nu ko tu tur ej? Tik un tā tajā amatā ilgi nebūsi!'' es viņam prasu. ''A man būs ieraksts CV, ka esmu tur bijis. Es to varēšu izmantot, kad iešu uz nākamo amatu!'' Man īsti nekad tas nav bijis prātā. Arī pirms divpadsmit gadiem, kad man piedāvāja izaicinājumu kļūt par Rīgas Stradiņa universitātes, mediķu kalves, rektoru, diezgan ilgi domāju, vai to pieņemt. Toreiz, jau savos piecdesmit gados, man likās, ka vadīt augstskolu tomēr būtu piemērots solis. Ķirurģijā bija daudz kas izdarīts. Man arī patīk organizēt. Rektora amats – tur ir gan zinātne, gan akadēmiskais darbs, gan saimnieciskās lietas. Man bija laba komanda, mēs nenācām uz darbu ar domu – kā novilkt un ātrāk tikt prom?... Nācām ar domu – ko šodien izdarīt? Man likās, ka tie procesi ir jādzen uz priekšu, jo, manuprāt, no cilvēka, kas sēž priekšgalā, ir atkarīgs, vai viss notiek lēni vai ātri. Otrs, ir jāpieņem lēmumi, kas nav viegli. Zinu, ka daudziem labiem cilvēkiem grūti pieņemt lēmumu, viņi sāk svārstīties. Kādreiz viņš grib būt ļoti demokrātisks, labs visiem. Bet kā vadītājs es vienmēr esmu teicis: negaidiet, ka vadītāju slavēs! Vadītāju vienmērkritizēs. Vienalga, vai jūs būsiet labs vai slikts, kritizēs. Un pie tā jāpierod. Citi cilvēki turklāt vēl slikti panes kritiku. Varbūt es arī ne pārāk labi to protu, bet – es pieradu. Sapratu, ka dari, ko gribi, visiem pa prātam tāpat nebūs. Rektora amats bija interesants periods.

– Un kā ir – vairs nebūt rektoram? Būt atkal vienkārši ķirurgam?

– Protams, ka aiziet ir grūti. Man arī tagad prasa: ''Kā tu vari vienkārši strādāt slimnīcā? Vai tad tev negribas atpakaļ universitātē? '' Bet sevi ir iekšēji jāsagatavo, ka tas rektora krēsls nav tev pie dibena pielipis! Jā, ir zināms pārejas periods. Ā, nu ja, šodien nav jābrauc uz universitāti... Notiek kāda pieņemšana, svinīgs pasākums, un tevi vairs neaicina. Ir jocīgi. Bet nedrīkst šādu amatu pieaudzēt, ka tas ir tavs vienīgais. Ir cilvēki, kas amata krēslā iekrampējas, iet uz visādām nelikumībām un beigu beigās to savu mundieri galīgi sasmērē. Bet ir jau daudz kas cits, ko darīt! Un, ja tu pats neesi tajos desmit gados izdomājis, ko tu vari tālāk darīt, kad šis posms dzīvē būs beidzies, tad tu pats esi muļķis. Tev taču tas bija jāizdomā! Tev bija visi groži, visas kārtis rokās. Ņem un izdomā, ko tu darīsi. Neviens tavā vietā to neizdarīs. Esmu ļoti apmierināts ar savu pašreizējo situāciju. Daru to, kas mani interesē. Ko vēl spēju darīt. Un beigu beigās es varu arī ne ar milzīgu sirds pārlūšanu kaut kad pateikt, ka – vecīts vairs neoperēs. Tad tik vispirms jāizdomā, ko mājās darīt! (Smejas.) Mēs, piemēram, tagad ar Daci (dzīvesbiedre, profesore Dace Gardovska – aut.) mācāmies spāņu valodu divreiz nedēļā. Ļoti grūta valoda, bet kaut ko jau varam parunāt. A2 līmeni būsim sasnieguši.

– Reiz teicāt, ka, būdams rektors, iemācījāties arī runāt auditorijas priekšā.

– Jā, kautrīgums zūd. Ir tikai jāizdomā, ko tu gribi auditorijai pateikt. Cilvēkiem tomēr patīk uzslavas. Tāpēc vadītājam ir ārkārtīgi svarīgi savus cilvēkus uzteikt, kas latviešiem nenākas viegli. Bet vajag. Jo uzslavu, pateicības dēļ bieži vien cilvēki gatavi daudz ko darīt. Nauda ne vienmēr ir motivējošākais moments.

– Tagad notiek jauno studētgribētāju uzņemšana augstskolā... Kad sākāt strādāt par rektoru, laikam bija knapi divi pretendenti uz vienu budžeta vietu. Tagad mediķiem konkurss irlielāks.

– Medicīnas fakultātē ir trīs, četri reflektanti uz budžeta vietu. Bet reflektanti nāk no ļoti labām skolām.

– Ko jūs ieteiktu laukos dzīvojošai ģimenei, kurā bērnam ir sapnis kļūt par dakteri?

– Ja viņi uzskata, ka vietējā skola ir švaka, jāņem privātskolotāji.

– Bet mamma ir bērnudārza audzinātāja, un tēvs – nozudis.

– Jābrauc pie mums uz Rīgas Stradiņa universitāti, mums ir Jauno mediķu akadēmija, ir sagatavošanas kursi. Jauno mediķu akadēmijā vairāk notiek profesionālā orientācija, bērni klausās par brīvu lekcijas, piedalās praktiskos darbos. Tur var pieteikties. Mēs uzņemam divsimt, bet piesakās ap pieciem, sešiem simtiem.

– Un vēl jāstiprina nervu sistēma! Ārsti man ir stāstījuši, ka īstenībā pirmie divi gadi medicīnas studentiem esot sijājošie – vai nu tavas smadzenes un nervi izturēs milzu slodzi, vai arī ne, tu nojuksi.

– Tik traki nav. Mēs jau esam diezgan cilvēcīgi un, ja tas jaunais cilvēks ir motivēts un spēj mācīties, cenšamies viņam visādi nākt pretī. Atbirums ir zem desmit procentiem, kas ir ļoti mazs. Arī pašas studijas pašreiz vairs nav tik smagas, ir labāki mācību līdzekļi. Nu, piemēram, anatomijā! Man bija Siņeļņikova Atlants krievu valodā ar sliktām bildēm – ej nu saproti, kur tā cīpsla piestiprināta! Tagad ir visādas mulāžas, trīsdimensiju virtuālie galdi. Saprast ir daudz vienkāršāk un arī iemācīties. Mēs esam atteikušies arī no milzīgā zināšanu apjoma. Manā studēšanas laikā bija jāiemācās viena kaula simts izaugumi. Jūs domājat, ka es tos šodien zinu? Zinu tikai tajās lietās, ar kurām pats tieši nodarbojos. Savā laikā to zināšanu apjoms, ko vajadzēja atcerēties, bija par lielu. Tas viss nav vajadzīgs. Students nokārto eksāmenu: ''Fu, tagad visu aizmirsīšu!'' Šodienas pieeja ir cita: labāk ir iedot drusciņ mazāk, jo viņš jebkurā brīdī var paskatīties savā viedtālrunī, ja ko nezina. Agrāk tā nebija. Tagad pat pie slimnieka gultas vai operācijas laikā var paprasīt māsiņai, lai viņa uzšķir attiecīgo lapu. Kā man stāsta paši pacienti – ''Es, dakter, jūtubā visas tās jūsu operācijas jau esmu apskatījis – zinu, ko jūs tai vietā darīsiet...''

– Viss ir mainījies!

– Galvenais, lai topošajam ārstam būtu sapratne lielos procesos, kas cilvēkā notiek. Ārstam augstskolā būtu jāiemāca domāšana, lai viņš nav kā feldšeris: ''Sāp galva? Aspirīns!'' Lai viņš domā: ''Kāpēc tev sāp galva? Varbūt ir augsts spiediens, varbūt cita vaina?'' Atrast diagnozi.

– Ja godīgi, Latvijā arī dažādu ārstu līmenis ļoti atšķiras.

– Ārstam ir baigi jāpilnveidojas. Ja viņš pēc augstskolas sēž tai savā kabinetā un neko nelasa, neko nedara, tad, protams, viņš degradējas. Mūsu klīnikā faktiski nav neviena ķirurga, kurš nebūtu kaut kur ārzemēs ilgāk vai mazāk stažējies, tas mums ir gandrīz kā likums. Ja ārsts neuztur savu kvalifikāciju, vismaz vienreiz divos gados neaizbrauc uz savu profesionālo kongresu, tad viņš kļūst par zināmu stagnātu, kas sit to zoli pēc kaut kādas vecas, bet nezināmas metodes.

– Bet kā tas iespējams, ja notiek regulāras ķirurgu resertifikācijas? Ko tad jūs tajās profesionālo zināšanu pārbaudēs darāt?!

– Nuuuu... ir dažādas profesionālas asociācijas, kas ko prasa. Saprotiet – viens prasa stingrāk, citi prasa tikai salasīt kredītpunktus, kuri šur un tur, kafiju dzerot, iegūti. Tā sistēma nav līdz galam labi attīstīta. Es piekrītu, ka sava profesionālā varēšana ārstam jāpierāda. Pēc pieciem vai desmit gadiem ķirurgam jāparāda, ka viņš kaut ko ir operējis, nevis tikai brūces pārsējis. Līdz tam mēs vēl neesam tikuši. Jau vairākus gadus mēs esam pievienojušies Eiropas Endokrīno ķirurgu reģistram, kur ievadām savus datus par operācijām Eiropas datu bāzē, un pēc tam varam dabūt visus datus par vairogdziedzera un virsnieru operācijām, salīdzināt ar citiem. Bet, lai pievienotos pārējiem reģistriem, tur daudz kas vajadzīgs. Pirmkārt, drusciņ naudas, laba griba un arī nostāja, ka visiem tas jādara. Jo ko tu viens, ja pārējie neko?! Otrkārt, tur jābūt stingrākai, valstiskai nostājai, ka profesionālās asociācijas šos datus analizē. Ak, tev bija tādas operāciju komplikācijas... Nu tad tagad stāsti, kāpēc tev bija šādas komplikācijas, jo būtībā tavs darba rezultāts lec ārā no vidējās statistikas. Kāpēc tu operē tādu gadījumu, kurš tev ir vienīgais gadā? Kāpēc tu nesūti pacientu pie kolēģiem vai uz slimnīcu, kur šāda veida operācijas veic simtos un kur rezultāti ir labāki?... Tie ir ļoti smagi profesionāli un ētiski jautājumi.

– Kā mums, pacientiem, šādos apstākļos rīkoties? Kā izdzīvot?!

– Vajag atrast labu ģimenes ārstu, kurš orientējas sistēmā. Ģimenes ārstam ne vienmēr ir jāārstē – viņam jāpārzina, kur, pie kā pacientu vislabāk aizsūtīt un kurā brīdī.

Visu interviju lasiet žurnāla ''Ievas Veselība'' 2019. gada 21. jūnija numurā