''Privilēģija domāt''. Intervija ar ''Veselības centrs 4'' valdes priekšsēdētāju Māri Revaldu

Žurnālā ''Ieva'' lasiet žurnālistes Anijas Pelūdes aizraujošo interviju ar Māri Rēvaldu - ''Veselības centrs 4'' šefu. Māra Rēvalda vadītā viena no pirmajām Latvijas privātajām medicīnas iestādēm šovasar svinēs 25 gadu jubileju.

ANIJA: Manās acīs vīrieša seksapīls slēpjas gudrībā, radošumā, un, lai būtu pilns komplekts, var piemest klāt vēl atbildību - pie tādas versijas arī palieku. Ar Māri esmu pazīstama kopš laika, kad viņš, būdams jaunais Zaubes ambulances dakteris, 1991. gadā tika pamanīts un viņam piešķīra ASV dzīvojošā ārsta Anša Muižnieka iedibināto naudas balvu, lai godinātu un stimulētu kādu aktīvu, profesionālu lauku ārstu. Tie bija 500 ASV dolāri. Par šo naudu Māris iegādājās lauku aptieku un veiksmīgi iesaistījās biznesā. 1994. gadā Rīgā bija iespējams privatizēt poliklīnikas, un Māris, uzņēmējs ar divu gadu stāžu, kļuva par privatizētās 4. poliklīnikas valdes priekšsēdētāju un izveidoja Veselības centru 4, kurā tolaik strādāja arī viņa mamma daktere Elga Rēvalde, un vēnu ārstēšanā sāka izmantot skleroterapiju. Tas notika pirms divdesmit pieciem gadiem. Tagad Māris ir Latvijas miljonāru sarakstā. VC4 šobrīd ir uzņēmumu grupa, ģimenes bizness. Ar daudzām filiālēm - sākot ar mazajām lielveikalos un beidzot ar lielajām, piemēram, Diagnostikas centru. Vēl ir citi saistītie uzņēmumi - tādi kā Vizuālā diagnostika, kas sniedz palīdzību visā Latvijā. Ir skaistuma institūts Liora, kurā darbojas arī kosmētikas skola. Ir attīstīts dermatoloģijas virziens - Derma Clinic Riga, kuru vada dakteris Raimonds Karls. Igaunijā atvērta Igaunijas Vēnu klīnika, kas ir kopīgs projekts ar kaimiņiem. Būs vēl ar citām ārvalstīm, tagad jāparaksta līgums par pieredzes apmaiņu ar Kazahstānu un Uzbekistānu... Saraksts ir garš. Tikai, manuprāt, Māris joprojām savā Pārdaugavas zēna vienkāršībā ir tāds pats. Un kas ir būtiski -joprojām, kur ir Māris, tur ir interesanti. Saruna ar viņu vienmēr liek domāt. Vaicāšu uzreiz - kāpēc jāstudē desmit gadu, lai kļūtu par ārstu un par to nestrādātu?! Tev nav žēl, ka vairs neesi dakteris, kāds biji septiņus gadus Zaubē?

MĀRIS: Sākumā bija jocīga sajūta, bet nu jau atpakaļceļa vairs nav, tilti sadeguši. Tajā pašā laikā man darbā ļoti palīdz, ka ir vispārējas zināšanas medicīnā un veselības aprūpē. Turklāt viens otrs pacients vēl tagad uzzvana tā, it kā es joprojām būtu lauku ģimenes ārsts, kaut gan divdesmit piecus gadus tāds vairs neesmu, un vaicā padomu. Izstāstu viņam, kā to problēmu varētu risināt. Kādreiz palīdzu tikt pie ārstiem, kam ir vajadzīgās kompetences. Tagad, kad Rīga TV24 vadu raidījumu Nākotnes medicīna, nu aizsācies nākamais popularitātes vilnis. Cilvēki uz ielas uzdod visvisādus jautājumus.

Kādus?

Prasa, kurš ir labākais speciālists. Pareizs jautājums! Latvija ir tik maziņa, ka labākā nav, bet kaut kādi ārstu topi, pie kuriem vairāk vai mazāk vērsties, eksistē. Šo jautājumu uzdošanas vietas reizēm ir dīvainas. Veikals vai sabiedrisks pasākums - tā ir klasika, bet tikko saistībā ar konkursu Meklējam labu ģimenes ārstu apbraukājām prakšu vietas... Uzgaidāmajā telpā pulcējas publika, un tad man ar visiem bija kārtīgi jāizrunājas. Tantēm ir visvisādi āķīgi jautājumi. (Smejas.) Un ļoti bieži, starp citu, kompliments tev, Anij, un arī citiem par medicīnu rakstošiem mediju pārstāvjiem, ka pacienti ir daudz ko izlasījuši un testē ārstus. Nedod die''s, ja neesi pats to rakstu lasījis un neesi informēts!

Par speciālistu topiem... Veidojot VC4, sākumā tev bija mērķis pulcināt labākos profesionāļus.

Tāds mērķis ir bijis vienmēr. Vienīgi tos, kas ir gatavi profesionāļi, ne vienmēr var piepulcēt, jo viņi ir cilvēki ar augstu pašapziņu, daudzi veido savu praksi. Tā ka kopumā, ja paskatos retrospektīvi, pie mums vairāk strādā ārsti, kuros esmu saskatījis potenciālu, un tālāk šim potenciālam ir radīti apstākļi, lai tas var realizēties. Domāju, ka mēs vairāk esam izaudzinājuši labus speciālistus. Ir arī daļa, kas aizgājuši savu ceļu, bet tik un tā ir redzami un pazīstami. Savas korekcijas rada pašreizējā situācija, kad darba devēji veselības aprūpē vairs nevar veikt darbinieku selekciju. Ir katastrofāls darba roku trūkums, par labiem mediķiem izmisīgi cīnās nu jau visi - gan privātās, gan valsts medicīnas iestādes. Šobrīd bieži vien notiek otrādi - nevis darba devējs intervē darbinieku, bet gan darbinieki intervē darba devējus un kaut kādā mērā diktē noteikumus, un mums jāmēģina tiem pakļauties. Tas nav ļoti labi kvalitātes kontekstā, taču situācija ir tāda, kāda ir. Un, jā, vēl mēs gaidām mākslīgo intelektu!

Kā to saprast?!

Ir jau redzami pirmie asni - reālas gudrās programmas, kuras daļēji spēj dot padomus ārstiem, bet ar laiku viņus kaut kādā mērā pat aizstās.

Vai šo teikt nav riskanti?

Jā, bet ar nākotni jārēķinās. Ir lietas, kas arī ļoti atvieglos ārstu darbu. Piemēram, jau tagad ir programmas, kuras ārsts var izmantot kā otru viedokli. Mēs pašlaik izmēģinām šādu mākslīgo intelektu vizuālajā diagnostikā, tas izvērtē rentgena, mamogrāfijas un datortomogrāfijas attēlus un dod savu -mašīnas - viedokli. Un tici man, mums ir bijušas vairākas situācijas, kad mēs retrogrādi - jau zinot, kas pacientam kaiš, - konstatējam, ka tur, kur ārsti vēl neredzēja problēmu, mākslīgais intelekts to jau saskata. Mēs mašīnai varam parādīt pat galīgāko miglas bildi - tā to skatās, analizē pilnīgi citādi, tai vairs nav svarīga attēla izšķirtspēja, attēla asums, kas radiologam ir ļoti būtiski. Mākslīgais intelekts redz problēmu. Onkoloģijā tas nozīmē, ka mēs varam daudz agrāk atklāt audzējus. Unikāli!

Biznesa morāle ir nopelnīt. Ārsta uzdevums ir cits. Kā to sabalansē?

Tu vēl maigi pavaicāji... Ārstniecība un uzņēmējdarbība - kā tas iet kopā? Esmu daudz par šo jautājumu domājis, kā vispār varēja gadīties, ka Latvijā ārstniecības personas - gan māsas, gan ārsti - tomēr ir tik slikti atalgotas, kas noved pie tā, ka šīs profesijas ir gandrīz izsīkušas... Lielākā daļa iedzīvotāju, tai skaitā varasvīri un varasievas, ar jēdzienu Hipokrata zvērests vai ārsta ētika saprot to, ka medicīnas personāls ir cilvēki, kam jākalpo sabiedrībai par velti, kas principā nav iespējams, jo viņi vienkārši grib ēst. Bet patiesībā Hipokrata zvērestā tiek runāts par pilnīgi citu lietu - ka ārsts nedrīkst atstāt cilvēku nelaimē. Tātad, ja ārsts redz, ka cilvēks pakritis vai kādam jāsniedz palīdzība, tad, neprasot naudu, tas jādara. Ir jāprot atdzīvināšanas paņēmieni, un gandrīz katra ārsta mūžā tādas situācijas ir bijušas. Kā tikko šie divi amerikāņu armijas karavīri neapjuka vilcienā, kas brauca no Lielvārdes uz Rīgu.

Jā, lasīju... Viņi pamanīja, ka vīrietis gados pamazām slīd laukā no sēdvietas. Sirdslēkme! Pārbaudījuši elpošanu, sirdsdarbību, novietojuši viņu pozā, kas samazina aizrīšanās risku, un zvanījuši 113...

Runājot par Hipokrata zvēresta jēgu, man radies vēl viens novērojums - ārsti patiešām ir ļoti dažādi. Man ir kauns par to, bet esmu pieredzējis situācijas, ka brīdī, kad medicīnas iestādē kādam pacientam pēkšņi kļūst slikti, ir ārsti, kas baidās, viņi nejūtas kompetenti. Ieslēdzas kabinetā, nenāk ārā, aizbēg no notikuma vietas. Kā to vispār var dabūt gatavu?! Protams, tāpēc jau neviens neiet bojā, jo kāds cits vienmēr atskrien un situāciju noregulē, bet es pārdzīvoju par tiem pacientiem. Mums vienmēr visas glābšanas somas ir pilnā gatavībā, visiem viss ir iemācīts, kā pareizi reanimēt, tas nav nekas sarežģīts un jāprot katram ar aizvērtām acīm, bet... Nonākam pie tā, ka ārsti galīgi nav vienādi. Ir ļoti, ļoti plašs profesionālās kompetences, ētikas, prasmju diapazons. Vienā polā ir ļoti spilgtas personības - ārsti, kurus pacienti var dievināt, - un otra galā ir cilvēki ar visām cilvēciskajām vājībām, ar kaitīgiem ieradumiem visos iespējamos veidos, ar galīgi dīvainu izpratni par ētiku, bailīgi, nepārliecināti, nedroši, melīgi un arī tādi, kas šajā profesijā ir vienkārši iemaldījušies, kuri neko citu neprot. Šobrīd, tā kā totāli trūkst medicīniskā personāla, gan vieni, gan otri, kā saka, čakli darbojas.

Bet kaut kas labs tomēr arī notiek!

Visu laiku! Jūnijā griezīsim lenti antieidžinga - pretnovecošanas - programmas pasākumam. Esam sapulcējuši dažādu specialitāšu ārstus, lai rastu veidus, kā cilvēkam novecot gudri, skaisti, saglabājot savas funkcionālās spējas.

Nemirstību jūs taču nesolāt?!

Nē, bet caur multidisciplināru pieeju gribam nonākt pie personalizētas medicīnas, lai piedāvātu tieši konkrētajam cilvēkam visvairāk piemēroto risinājumu un lai viņš to dabūtu uzreiz, nevis apstaigājot simts ārstus. Būs arī gerontoloģijas sadaļa, par ko maz runā, bet kura skar arvien vairāk cilvēku, jo viņi arvien ilgāk dzīvo. Palīdzēsim pacientiem ar multimorbiditāti. Jauns termins, pats nesen apguvu... Tā ir daudzu slimību esamība vecuma dēļ, kas noved pie pārspīlētas ārstēšanas. Kā tikt galā ar šādiem pacientiem, kas savukārt lieto pārāk daudz medikamentu?! Atceros no saviem lauku daktera laikiem - man ierodoties mājas vizītēs, pirmais, ko cilvēks darīja, priekšā nolika milzīgu kasti: ''Lūk, dakter, šīs ir visas manas zāles. Ko man ar tām darīt?'' Man pat bija izstrādājusies sava sistēma. Vispirms izmetām laukā zāles, kas vairs nebija derīgas, - beidzies termiņš. Otrkārt, konstatējām, ka daudzas zāles ar dažādiem nosaukumiem būtībā dara vienu un to pašu. Un tad mēģinājām atstāt visnepieciešamākās un atteikties no tām, kas ir ar kaitīgām mijiedarbībām vai tam cilvēkam mazāk svarīgas. Mēs tagad ļoti daudz ieguldām jaunās medicīnas tehnoloģijās, katru gadu atjaunojam iekārtas. Turpinām arī sadarboties ar Nacionālo veselības dienestu, tātad pie mums lielu daļu pakalpojumu apmaksā valsts. Ne visās jomās, bet kur valdība mūs ir, tā teikt, ielaidusi. Cilvēkiem tas ir liels ieguvums, jo privātā medicīna tagad pieejama arī valsts pacientiem. Daudzās pozīcijās mēs pakalpojumus arī subsidējam. Piemēram, mamogrāfiju, turklāt pagājušajā gadā nomainījām aparātu uz visjaunāko modeli. Arī mobilo mamogrāfiju, kad autobuss ar iekārtu un speciālistiem braukā pa Latvijas laukiem, lai sievietes varētu veikt skrīninga krūšu pārbaudi.

Starp citu, tev taču piedāvāja kļūt par veselības ministru.

Pat vairākas reizes. Bet tā ir diezgan pašnāvnieciska misija. Turklāt politika vispār nav mans ceļš. Veiksmīgi uzņēmēji ļoti reti iet politikā.

Jā, tu esi veiksmīgs uzņēmējs. Vai esi arī veiksmīgs cilvēks?

Neliekuļojot - man patīk tas, ko daru, esmu no tiem, kuriem darbs lielā mērā ir dzīves jēga. Tipiska Jaunava. Man liekas, ka pārbaudes ar varu un naudu arī ir izturētas. Sen jau. Es spēju dzīvot visai pieticīgi. Ar tiem ekonomiskajiem rādītājiem, kādi mums ir, es, piemēram, nebūvēju māju - man nevajag namu Mežaparkā, man nevajag laivas un kuģus. Mums ir ļoti augsts pašu kapitāls, mēs neesam izņēmuši desmitiem miljonu eiro peļņu, tas viss aizgājis uzņēmuma attīstībai. Līdz ar to uzņēmums var izdarīt ļoti daudz. Savukārt mēs, uzņēmuma īpašnieki - tie ir arī mana mamma un mans brālis Ģirts -, esam pārtikuši, bet ne ļoti bagāti. Un tā ir lielā mērā mūsu ģimenes izvēle. Es pats zinu, ka esmu savā līmenī un ka ir cita līmeņa uzņēmēji, kuriem tādi kā es ir smilšu graudiņi, bet man nekad nav gribējies kaut kādā veidā pievilkties pie viņiem vai obligāti visiem spēkiem lauzties un nonākt kaut kādās sabiedrībās. Esmu, manuprāt, pilnīgi pašpietiekams. Beigu beigās arī sasniedzis cienījamu vecumu, man ir mazbērni. Prieks, ka vecākā meita iet manās pēdās, strādā uzņēmumā - ieguvusi otru augstāko izglītību, kas saistīta ar uzņēmējdarbību medicīnā. Arī jaunākā, kas nodarbojas ar interjera dizainu, palīdz.

PIETURZĪMES

• SIA Veselības centrs 4 valdes priekšsēdētājs.
• Saņēmis balvu Veselības aprūpes nozares līderis 2018.
• Veselības aprūpes un darba devēju asociācijas vadītājs, vada arī Privāto medicīnas iestāžu asociāciju.
• Mecenāts - izveidojis Rīgas Stradiņa universitātes Izcilības stipendiju, ko katru gadu piešķir četriem medicīnas un veselības aprūpes pamatstudiju studentiem.
• Rīgas Stradiņa universitātes eksaminācijas komisijas priekšsēdētājs - paraksta diplomus jaunajiem ārstiem.
• 2017. gadā piešķirts Goda doktora nosaukums par izciliem sasniegumiem un nozīmīgu ieguldījumu Rīgas Stradiņa universitātes un Latvijas attīstībā.
• Mūzikas kolekcionārs. Pēdējā laika dižprieks ir nopirktais lenšu magnetofons.

Visu interviju lasiet žurnāla ''Ieva'' 2019. gada 15. maija numurā