Ķirurgs ir ārsts, kas ieguvis zināšanas ķirurģisko slimību izcelsmē un diagnostikā, pārzina ārstēšanas principus un profilaksi. Parasti ķirurgs ir ar noteiktu specializāciju, piemēram, asinsvadu ķirurģijā, onkoloģijā utt.
Pieņemot ambulatori, ķirurgam jābūt plaši specializētam. Atkarībā no sūdzības ārsts vispirms apskata pacientu: novērtē ādas, muskulatūras un locītavu stāvokli. Bieži vien mugurkaula patoloģijas gadījumā ir muskulatūras atrofija vai par gūžas locītavas deformāciju liecina saīsināta kāja. Ārsts var palūgt pacientam izpildīt aktīvas kustības, piemēram, pakustināt pirkstus, vai arī pats izkustināt pacienta ķermeņa daļas.
Ja ārsta darba vietas aprīkojums tam atbilst un ja tas ir nepieciešams, tiek veikta arī asinsvadu doplerogrāfija. Šo tehnoloģiju svarīgi lietot pacientiem, kuriem ir ļoti satūkušas kājas, līdz ar to perifēriskajos asinsvados nav iespējams sataustīt pulsāciju.
Reizēm, lai novērtētu vēdera aortas stāvokli un pārliecinātos, ka nav izveidojies asinsvadu sašaurinājums, ārsts lieto fonandoskopu un izklausa cirkšņa apvidu un vēderu ap nabu. Šādu izmeklējumu veic smēķētājiem un cukura diabēta pacientiem, kas cieš no asinsvadu problēmām. Tāpēc vizītes laikā svarīgi ārstu informēt arī par pamatslimībām, dzīvesveidu, kaitīgiem ieradumiem utt.
Ļoti daudz informācijas pieredzējis ārsts iegūst, apskatot pacientu, tomēr ir vēl daudz izmeklējumu, kas jāveic, lai gūtu labāku priekšstatu. Piemēram, ja ir brūces, čūlas, izgulējumi, furunkuli vai locītavu sāpes, konsultācijas laikā tiek paņemts uzsējums (nokasījums no brūces), lai noteiktu infekcijas veidu, izraisītāju, kā arī to jutību pret konkrētām antibiotikām. Ultrasonogrāfiskie vai radioloģiskie izmeklējumi palīdz izvērtēt zemādas veidojumus un lemt par to likvidēšanu ambulatori vai stacionārā.
Vizītes laikā ķirurgs ne tikai rūpīgi izmeklē pacientu, bet, ja nepieciešams, veic arī daudzas nelielas ķirurģiskas manipulācijas. Pēc standarta ambulatorās palīdzības sniegšanas, piemēram, brūces apstrādes, sašūšanas, pagaidu transporta imobilizācijas uzlikšanas (ja ir lūzums), kā arī neskaidru sāpju gadījumā atbilstoši pacienta klīniskajam stāvoklim tiek izsaukta ātrā neatliekamā palīdzība, vai arī pacients dodas mājās, ievērojot ārsta rekomendācijas. Šādos gadījumos nereti vajadzīga atkārtota ķirurga konsultācija.
Ķirurga uzdevums ir izvērtēt, cik konkrētā slimība vai trauma ir bīstama, un tad operatīvi rīkoties. Ja tas ir nepieciešams, ārsts iesaka konsultēties ar šaurākas specializācijas ķirurgu, piemēram, angioķirurgu, mikroķirurgu, proktologu u. c. Ja stāvoklis ir kompensēts un pacientam, piemēram, nav vajadzīga asinsvadu rekonstrukcija, viņš var turpināt ārstēties arī pie parastā ķirurga. Tāpat arī, ja pacientam resnās zarnas slimība ir sākumstadijā, to var ārstēt ķirurgs. Ja tomēr tā ielaista vairāku gadu garumā, būs jālūdz proktologa palīdzība.
Ķirurģija ir medicīnas apakšnozare, kas pēta slimību ārstēšanu, izmantojot mehānisku iejaukšanos (ķirurģiju).
Jau 19. gadsimta beigās no ķirurģijas atdalījās un par patstāvīgām medicīnas nozarēm kļuva ginekoloģija, oftalmoloģija, uroloģija, otorinolaringoloģija; 20. gadsimtā izveidojās onkoloģija.
Par patstāvīgām ķirurģijas disciplīnām kļuvušas arī neiroķirurģija (CNS un perifēriskās nervu sistēmas slimību ķirurģiska ārstēšana), proktoloģija (taisnās zarnas slimību ārstēšana), ortopēdija, traumatoloģija, torakālā ķirurģija (krūšu dobuma orgānu – plaušu, barības vada, sirds – slimību ķirurģiska ārstēšana), bērnu ķirurģija, plastiskā ķirurģija.
Kā ārstē ķirurgs?
Ņemot vērā straujo tehnoloģiju un jaunu ārstēšanas metožu rašanos ķirurģijā un medicīnā kopumā, būtiski attīstās šīs jomas specializētie ārstēšanas virzieni. Patlaban vispārējā ķirurģija no visaptverošas nozares pārtop par augsti specializētu specifisku virzienu ķirurģiju, kurā modernu tehnoloģiju lietojums savijas ar jaunām un modernām izmeklēšanas metodēm.
Tāpēc jau ārstēšanas sākumā pacientam būtu svarīgi nokļūt pie ķirurga, kas specializējas konkrētā jomā. Līdz ar to būtiski paātrinātos diagnostika un būtu iespēja maksimāli ātri sākt adekvātu, individualizētu ārstēšanu.
Tomēr, tā kā pie šiem speciālistiem piekļuve ir ierobežota (nereti jāgaida rindā vairākas nedēļas), daudzos gan hronisku, gan akūtu saslimšanu gadījumos ambulatoru ārstēšanu uzņemas ķirurgs. Arī pēc operācijas pacients parasti pabeidz ārstēšanos (noņem šuves utt.) pie ķirurga ambulatori.
Protams, ir manipulācijas, kuras ķirurgs ambulatori veic pats, piemēram, likvidē dažādus veidojumus ādā, zemādā, arī galvas ādā, piemēram, dzimumzīmes, papilomas, lipomas, hemangiomas (ādas asinsvadu veidojumus); pēc tām nav nepieciešama īpaša novērošana. Nākamajā dienā pacients atnāk uz pārsiešanu, un pēc nedēļas ārsts noņem diegus. Pēc tam ķirurģiski izņemtos veidojumus histoloģiski izmeklē, lai šaubu gadījumā pārliecinātos, ka tajos nav ļaundabīgu šūnu.
Ķirurgs arī atver furunkulus un veicina to dzīšanu, veic blokādes, novērš mežģījumu, uzliek ģipsi, ortozes utt. Ambulatori ķirurga pamatdarbs lielākoties ir apstrādāt strutainas, inficētas brūces, attīrīt un ārstēt čūlas.
Ikdienā strādājot ar pacientiem, esmu secinājusi, ka no šīs mokošās un ļoti grūti ārstējamās slimības mūsu valstī cieš aptuveni 2% iedzīvotāju. Tā kā Latvijā šo pacientu ārstēšanu valsts nekompensē, iespējams, pat liela daļa pacientu ''izslīd'' no mūsu redzesloka. Turklāt cilvēku vairākumam priekšstats par trofiskās čūlas ārstēšanas metodēm ir maldīgs.
Svarīgākais sekmīgas ārstēšanas priekšnoteikums ir pacienta motivācija, terapijas būtības izpratne un pilnīga pacienta un medicīnas personāla abpusēja paļāvība, uzticība un sadarbība. Taču svarīgi ir izprast trofiskās čūlas izcelsmi un diagnosticēt slimības iemeslu, noteikt mikrofloras jutību pret antibiotikām utt. Čūla var būt hroniska venozā nepietiekamība ar ādas trofikas izmaiņām; išēmiskā čūla, kuras iemesls ir nosprostojušās artērijas; neiropātiska čūla; posttraumatisks osteomielīts (kaulu iekaisums, ko izraisa bakteriāla infekcija); ādas vēzis ar izčūlojumiem; vairāku minēto iemeslu salikums. Līdz ar to katram pacientam jāpiemēro individuāla ārstēšana, ņemot vērā arī blakusslimības.
Ja, piemēram, jūsu kaimiņiene čūlu izārstējusi ar kādu ''paštaisītu'' ziedi, tas nenozīmē, ka arī jums tā palīdzēs. Ja vēlas rezultātu, nedrīkst nodarboties ar pašārstēšanos un pārtraukt čūlas ārstēšanu.
Trofisko čūlu ārstēšana ir komplekss pasākums un iekļauj lokālo, medikamentozo un nereti arī kompresijas terapiju, it īpaši, ja ir venozas izcelsmes čūlas. Tāpat hronisku brūču un čūlu veiksmīgas ārstēšanas pamatā svarīga ir to rūpīga attīrīšana no nekrotiskajiem (dzīvotnespējīgiem) audiem un mikrobu plēves, kas kavē brūču dzīšanu.
Standarta medicīnas iestādēs lieto dažādas čūlu attīrīšanas metodes – marli vai speciālu švammi un antibakteriālos līdzekļus, šķēres vai skalpeli un fizioloģisko šķīdumu u. tml. –, kas ir ne tikai sāpīgas un traumatiskas (tiek skarti arī veselie audi un asinsvadi), bet arī nesniedz vēlamo rezultātu.
Taču Latvijā ir sākušās pārmaiņas čūlu ārstēšanā, un man ir iespēja strādāt ar jaunāko čūlu attīrīšanas tehnoloģiju, kad brūce tiek attīrīta ar zemas frekvences ultraskaņas viļņiem, lietojot fizioloģisko šķīdumu. Turklāt, izmantojot šo metodi, attīrošo procedūru skaits samazinās. Tas nozīmē, ka iekārtas ieviešana dod lielāku iespēju palīdzēt cilvēku lokam, piemēram, lauku iedzīvotājiem, kuri finansiālu apsvērumu dēļ nevar bieži doties uz lielpilsētu un saņemt augsti kvalificētus medicīnas pakalpojumus.
Trauksmes signāli, kad jādodas pie ķirurga
Traumas: mīksto audu traumatiski bojājumi, kaulu lūzumi, locītavu mežģījumi, apdegumi un apsaldējumi.
Kaulu un muskuļu sistēmas slimības: osteoartroze, muskuļu un saistaudu iekaisums, kaulu aseptiskas nekroze.
Vēdera dobuma un iegurņa orgānu slimības.
Asinsvadu slimības.
Dažādi veidojumi.
Strutainas ķirurģiskas slimības: furunkuli, karbunkuli, flegmonas, abscesi, hidradenīts (limfmezglu, dziedzeru iekaisums), mastīts (krūts dziedzera iekaisums) u. c.
Brūces, trofiskas čūlas, izgulējumi.
Pieejami Nacionālā veselības dienesta (NVD) un apdrošināšanas kompāniju apmaksāti, kā arī maksas pakalpojumi.
