Alergologs ir ārsts, kas specializējies alerģisko slimību (piemēram, alerģiskas iesnas, astma, alerģisks acu iekaisums, atopiskais dermatīts, nātrene, angioedēma, pārtikas un medikamentu alerģija, bišu un lapseņu koduma izraisītas reakcijas u. c.) izmeklēšanā un ārstēšanā.
Pirmās konsultācijas laikā alergologs rūpīgi iztaujā pacientu – ievāc anamnēzi. Sākotnēji pacients tiek izvaicāts par esošajiem simptomiem, to sākšanās laiku, iedabu, provocējošiem faktoriem. Labi, ja pacients arī pats ir mēģinājis meklēt kādas sakarības. Piemēram, fiksējis simptomu sākšanās un beigu laiku, ja sirgst ar sezonālu alerģiju (polinozi jeb siena drudzi), vai rakstījis pārtikas dienasgrāmatu, rodoties aizdomām par pārtikas alerģiju vai kādu produktu nepanesamību.
Jāizstāsta ārstam par visām pārslimotajām un esošajām slimībām, kā arī, ja bijusi reakcija uz anestēziju, vakcīnām, medikamentiem, tad jāzina to nosaukumi un jāpadomā, vai, parādoties alerģijai, netika vienlaikus lietoti vairāki medikamenti.
Uz vizīti vēlams paņemt līdzi iepriekš lietoto medikamentu sarakstu ar uzrādītām devām un lietošanas ilgumu. Ja lietotas kādas zāles iekšķīgi vai lokālie līdzekļi un tie nav bijuši efektīvi, vēlams zināt arī to nosaukumus, jo arī tas palīdz ārstam secināt slimības veidu.
Pacientam jābūt gatavam izstāstīt par pārslimotām slimībām bērnībā, dzīves apstākļiem (dzīvnieki, pelējums mājās u. tml.), darba apstākļiem (kaitīgi vides apstākļi, saskarsme ar ķīmiskām vielām u. tml.), simptomu sezonalitāti, reakciju uz sadzīves alergēniem, fizikāliem faktoriem, slodzes toleranci. Ārsts jāinformē arī par ģenētiskām slimībām (radu lokā).
Alergologs noteikti apskatīs ādu, izklausīs plaušas un sirdi, izvērtēs elpošanu caur degunu, mutes un rīkles gļotādas stāvokli, nereti arī izpalpēs vēderu, iztaustīs limfmezglus. Alergoloģiskie izmeklējumi var būt ļoti plaši, izmeklēšana atkarīga no konkrēta pacienta slimības izpausmēm.
Atkarībā no nepieciešamības specifiskie izmeklējumi, kurus alergologi veic, ir ādas alerģiskās raudzes noņemšana, atopijas aplikācijas testi, specifisko IgE noteikšana serumā, iztriepes noņemšana no deguna, intranazālais, konjunktivālais provokācijas tests ar alergēniem, spirogrāfija ar bronhodilatāciju, nespecifiskās bronhu reaktivitātes tests ar metaholīnu, slodzes bronhu konstrikcijas tests, inducēto krēpu analīze, provokācijas testi ar anestēzijas līdzekļiem, izelpas NO noteikšana, autoseruma tests un citi izmeklējumi.
Pieci trauksmes signāli, kad jādodas pie alergologa
Pacienti pie alergologa bieži nonāk, kad viņus jau ir izmeklējis un konsultējis kāds cits speciālists: LOR speciālists, dermatologs, pulmonologs, gastroenterologs, imunologs, ģimenes ārsts, kam radušās aizdomas, ka problēmas cēlonis var būt alerģija.
Ilgstošas iesnas vai iesnas, kas bieži atkārtojas, bieži augšējo elpceļu iekaisumi, sezonālas iesnas, īpaši, ja vienlaikus ir arī acu nieze, asarošana, klepus.
Ādas bojājumi alerģiju gadījumā var būt daudzveidīgi; ja ir problēmas ar ādu, sākotnēji labāk konsultēties ar dermatologu.
Ja bijušas sistēmiskas reakcijas (anafilaktiskais šoks) pēc medikamentu lietošanas vai insektu (bišu, lapseņu) kodumiem.
Ja atkārtojas nātrenes tipa izsitumi, plakstiņu, lūpu tūska.
Ja ir astmas pazīmes (klepus, īpaši naktī un veicot fizisku slodzi, apgrūtināta elpošana, svilpšanas skaņa krūtīs).
Kā ārstē alergologs (Dr. Signes Puriņas atziņas)
Alergoloģijā tiek piedāvāti dažādi ārstēšanas varianti, un tie atkarīgi no katra pacienta slimības. Diemžēl alerģiskās slimības mēdz būt hroniskas, visbiežāk medikamenti tās tikai nomāc, nevis ārstē. Tāpēc pacientam jābūt gatavam arī mainīt sadzīves apstākļus, ja alerģijas izraisītājs ir pelējums, putekļu ērcītes, spilvenu un segu pildījums vai dzīvnieki.
Vienīgā metode, ar kuru alerģiju var izārstēt, ir alergēnspecifiskā imūnterapija (ASI). Atkārtoti un ilgstoši (vidēji trīs gadus) pacientam ievada noteiktu alergēnu, līdz izveidojas pilnīga konkrētā alergēna tolerance jeb panesamība. Pēc šīs terapijas turpmāk nepievienojas arī citas alerģijas. To veic, ja alerģiju izraisa zāļu, koku ziedputekšņu, suņu, kaķu, mājas putekļu ērcīšu alergēni, bišu un lapseņu kodumi. Ir divi ASI veidi: zemādas injekcijas un pilieni vai tabletes.
Tā kā mūsdienās cilvēki pat 90% laika pavada iekštelpās, svarīgi rūpēties par iekštelpu gaisa kvalitāti, it īpaši guļamistabā. Taču mājai nav jābūt sterilai, tomēr vajadzētu izvēlēties videi un cilvēkam draudzīgus sadzīves kopšanas līdzekļus uz sodas, citronskābes, etiķskābes bāzes.
Visbiežāk sastopama alerģija pret mājas putekļu ērcītēm. Galvenie priekšnoteikumi, lai mazinātu putekļu ērcīšu daudzumu, ir gaisa mitruma uzturēšana 40–50% līmenī, temperatūrai guļamtelpā nevajadzētu pārsniegt 18 grādus un jābūt labai ventilācijai.
Vēlama askētiski iekārtota guļamtelpa ar slēgtiem skapjiem, plauktiem, kurā nav daudz tekstiliju; tas arī atvieglos mājas uzkopšanu. Gultas veļu vajadzētu mazgāt vismaz reizi nedēļā temperatūrā, kas pārsniedz 55 grādus, kā arī spilveni un segas jāizvēlas no materiāla, ko var mazgāt šādā režīmā. Putekļu ērcītes iznīcina aukstums un ultravioletais starojums, tāpēc vēlams segas un spilvenus regulāri izpurināt un izvēdināt.
Svarīga arī ikdienas mitrā grīdu uzkopšana. Putekļsūcējam jābūt aprīkotam ar HEPA vai ūdens filtru. Labi un efektīvi uzkopšanas līdzekļi ir arī tvaika slotas.
Jāatzīst, ka pētījumos nav pierādīta izsmidzināmo pretērcīšu aerosolu efektivitāte, tāpēc Eiropas Alergologu un imunologu asociācija tos neiesaka. Efektīvi putekļu ērcīšu ietekmi var samazināt, lietojot speciālus pārklājus, kam ērcītes netiek cauri. Ar tiem apvelk spilvenus, segas, matračus, radot ērcītēm barjeru, tāpēc tās nevar savairoties jaunā matracī vai segā un – otrādi – no segas vai matrača netiek līdz cilvēkam. Lietojot šādus pārvalkus, alergēnu līmenis samazinās par apmēram 90%.
Ar siena drudzi (organisma patoloģiska reakcija uz ziedputekšņiem) slimo 15–25% cilvēku. Ziedputekšņu sezona Latvijā ilgst no marta beigām līdz septembrim. Šajā gadījumā svarīgi ārstiem un pacientiem sekot precīzi līdzi ''ziedputekšņu kalendāram'', kas palīdz noteikt konkrēto alergēnu, kā arī laikus sākt terapiju.
Apmēram 25% aptaujāto cilvēku uzskata, ka viņiem piemīt kāda alerģija pret pārtiku. Taču ticami pierādāmas reakcijas, piemēram, bērniem līdz trīs gadu vecumam, ir 5–10% gadījumu, bet pieaugušiem 1–2%. Biežākie alergēni ir piena olbaltumvielas, soja, vistas olas, graudaugi, lazdu rieksti, zemesrieksti, zivis. Taču alergēns var būt gandrīz jebkurš produkts un jauna alerģija var parādīties jebkurā vecumā. Bieži vien nav viegli noteikt, kurš pārtikas produkts to izraisa.
Ātrā tipa reakcijas parādās tūlīt – dažu minūšu vai stundu laikā, bet vēlīnā tipa reakcijas attīstās pēc 24 stundām. Lai diagnostika būtu pēc iespējas veiksmīgāka un ātrāka, joprojām vislabākais paņēmiens ir rakstīt pārtikas dienasgrāmatu, kurā vajadzētu fiksēt visu uzņemto pārtiku (gan ēdienreizēs, gan starp ēdienreizēm), paralēli atzīmējot visas izpausmes un reakcijas (ādas stāvokli, gremošanas trakta un elpceļu simptomus), kā arī lietotos medikamentus un ādas kopšanas līdzekļus.
Pārtikas alerģijai līdzīgas, taču vieglākas izpausmes var būt pseidoalerģijas gadījumā. No īstās alerģijas pseidoalerģija atšķiras ar to, ka reakcijā neiesaistās organisma imūnsistēma, bet pseidoalergēns tieši bojā šūnas, atbrīvojot no šūnām vielas, kas rada alerģijai līdzīgas izpausmes.
Kā pseidoalergēni darbojas krāsvielas, konservanti, aromatizētāji, medikamenti un daži dabīgie produkti (citrusi, šokolāde, kakao, zemenes, ananasi, banāni u. tml.). Pseidoalerģiju nav iespējams noteikt ne ar ādas testiem, ne asins analīzēm. Šajā gadījumā var palīdzēt tikai uztura dienasgrāmata un eliminācijas un provokācijas tests.
Pārtikas alerģijas ārstēšanā galvenais ir nelietot uzturā ''vainīgo'' alergēnu, taču diēta nedrīkst būt pārāk nabadzīga, nav vēlami pārspīlēti ierobežojumi.
Aizliegtā produkta vietā jālieto citi ar atbilstošu uzturvērtību, lai neizraisītu kādu uzturvielu trūkumu. Piemēram, pacientiem, kuri nelieto piena produktus, papildus jāuzņem kalcijs. Simptomu mazināšanai un alerģiskās reakcijas atvieglošanai ārsti bieži iesaka antihistamīna līdzekļus, atbilstīgu ādas kopšanu, bet smagākos gadījumos arī hormonu preparātus.
Vislabāk alerģisko slimību gadījumā sev palīdzēt var pats pacients, pirmkārt, izvairoties no saskares ar alerģiju izraisošo faktoru (noteikti pārtikas produkti, medikamenti, dzīvnieki u. c.). Ja alerģiju ir izraisījis kāds medikaments, pierakstiet un atcerieties tā nosaukumu.
Brīdiniet medicīnas darbiniekus par alerģiju izraisošo vielu, jo šī sastāvdaļa var būt kādos kombinētos preparātos. Pajautājiet ārstam par citiem medikamentiem, ko jums nevajadzētu lietot, jo daži medikamenti var izraisīt līdzīgu vai smagāku alerģisku reakciju.
Ja alerģiju radījis kāds pārtikas produkts vai tā sastāvdaļa, rūpīgi izlasiet norādes par produktā esošajām vielām. Noskaidrojiet to sinonīmus (citus iespējamos nosaukumus). Tāpat organismā jānovērš hroniski infekcijas perēkļi (bojāti zobi). Ja jums ir bijusi smaga alerģiska reakcija ‒ balsenes tūska, samaņas zudums – informējiet savus tuviniekus, draugus, darbabiedrus un pastāstiet, kā viņiem rīkoties, lai jūs saņemtu nepieciešamo palīdzību.
Un nebūs nemaz muļķīgi, ja nēsāsiet līdzi informāciju par sevi, alerģiju izraisošo faktoru un medikamentus, ko lietot līdz neatliekamās medicīniskās palīdzības saņemšanai.
Pieejami apdrošināšanas kompāniju apmaksāti un maksas pakalpojumi.
