Mukotomija – deguna gliemežnīcu samazināšanas operācija

Mukotomija ir LOR operācija, kuras mērķis ir samazināt palielinātu apakšējo deguna gliemežnīcu apjomu un uzlabot elpošanu caur degunu. Deguna gliemežnīcas ir deguna dobuma sānu sienās esošas struktūras, kuru gļotāda palīdz sasildīt, mitrināt un attīrīt ieelpoto gaisu. Ja tās ilgstoši ir palielinātas, deguna ejas var sašaurināties un radīt pastāvīgu deguna aizlikumu. Mukotomiju visbiežāk apsver, ja deguna gliemežnīcu palielinājuma izraisīti simptomi saglabājas, neraugoties uz atbilstošu medikamentozu ārstēšanu, piemēram, rinīta vai alerģijas terapiju.

Kas ir deguna gliemežnīcas?

Deguna gliemežnīcas ir ar gļotādu klātas struktūras deguna dobumā. Tās piedalās ieelpotā gaisa sasildīšanā, mitrināšanā, attīrīšanā un gaisa plūsmas regulēšanā. Alerģijas, hroniska kairinājuma, infekciju vai citu iemeslu dēļ apakšējās deguna gliemežnīcas var pietūkt un palielināties. Ja palielinājums kļūst pastāvīgs, tas var būtiski traucēt elpošanu caur degunu.

Kad nepieciešama mukotomija?

Operāciju var apsvērt pacientiem, kuriem ir hronisks deguna aizlikums apakšējo deguna gliemežnīcu hipertrofijas dēļ un konservatīva ārstēšana nav devusi pietiekamu efektu. Biežākie simptomi un indikācijas var būt:

• ilgstoši apgrūtināta elpošana caur degunu;

• pastāvīgs vai atkārtots deguna aizlikums;

• izteikti palielinātas apakšējās deguna gliemežnīcas;

• hronisks vai vazomotorais rinīts;

• alerģiska rinīta izraisīts deguna aizlikums, kas nepietiekami reaģē uz ārstēšanu;

• deguna elpošanas traucējumi naktī;

• mutes elpošana;

• krākšana vai miega elpošanas traucējumi, ja deguna obstrukcija ir viens no tos veicinošajiem faktoriem;

• medikamentozs rinīts noteiktos gadījumos, ja konservatīva ārstēšana nav bijusi pietiekama.

Lēmumu par operāciju pieņem otolaringologs (LOR), izvērtējot deguna anatomiju, simptomus un iepriekš izmantoto ārstēšanu.

Kā tiek veikta mukotomija?

Mukotomijas laikā ārsts samazina palielināto apakšējo deguna gliemežnīcu audu apjomu, lai deguna ejā palielinātu vietu gaisa plūsmai. Atkarībā no pacienta anatomijas un izvēlētās metodes deguna gliemežnīcu apjomu iespējams samazināt dažādos veidos, piemēram, ar radiofrekvences enerģiju, ar koagulāciju, ar lāzeru, veicot zemgļotādas audu samazināšanu jeb submukozu redukciju vai daļēji samazinot gliemežnīcas audus ar ķirurģisku metodi. Mūsdienīgas tehnikas pēc iespējas cenšas saglabāt deguna gļotādas funkciju, vienlaikus samazinot audu apjomu. Operāciju var veikt vietējā vai vispārējā anestēzijā atkarībā no procedūras metodes, apjoma un pacienta individuālās situācijas.

Operācijas ilgums: atkarīgs no izmantotās metodes un tā, vai mukotomija tiek veikta atsevišķi vai kopā ar citu deguna operāciju.

Mukotomija vai septoplastika – kāda ir atšķirība?

Šīs ir divas atšķirīgas operācijas, kas ārstē dažādus deguna elpošanas traucējumu cēloņus.

Mukotomija

Mukotomijas laikā tiek samazināts palielinātu apakšējo deguna gliemežnīcu apjoms.

Septoplastika

Septoplastikas laikā tiek koriģēta izliekta deguna starpsiena, ja tā mehāniski sašaurina deguna eju un traucē elpošanu.

Vienam pacientam deguna aizlikumu var izraisīt gan deguna starpsienas izliekums, gan palielinātas gliemežnīcas. Šādos gadījumos ārsts var rekomendēt abas procedūras veikt vienas operācijas laikā. Deguna izmeklēšanā jāizvērtē arī citi iespējamie obstrukcijas iemesli.

Sagatavošanās operācijai

Pirms mukotomijas nepieciešama LOR ārsta konsultācija.

Ārsts izvērtē:

• deguna elpošanas traucējumu ilgumu un raksturu;

• deguna gliemežnīcu lielumu;

• gļotādas stāvokli;

• deguna starpsienas anatomiju;

• alerģijas vai hroniska rinīta iespējamību;

• iepriekš izmantoto medikamentozo ārstēšanu;

• citas deguna un deguna blakusdobumu slimības.

Nepieciešamības gadījumā var veikt deguna endoskopiju, lai detalizētāk izvērtētu deguna dobumu un citus iespējamos elpošanas traucējumu cēloņus. Ja operāciju plānots veikt vispārējā anestēzijā, pirms tās jāveic ārsta un anesteziologa noteiktie pirmsoperācijas izmeklējumi. Par nepieciešamajām analīzēm, ēšanu, dzeršanu un medikamentu lietošanu pirms procedūras pacients tiek informēts individuāli.

Pēc mukotomijas

Pirmajās dienās pēc operācijas deguns var būt pietūcis un aizlikts, tādēļ elpošana uzreiz pēc procedūras ne vienmēr ir brīvāka nekā pirms operācijas. Dzīšanas laikā iespējams:

• deguna aizlikums;

• neliela asiņošana vai asiņaini izdalījumi;

• deguna sausums;

• kreveles;

• neliels diskomforts vai jutīgums.

Ārsts var rekomendēt deguna skalošanu vai mitrināšanu ar fizioloģisko šķīdumu un citus līdzekļus, kas palīdz gļotādai sadzīt. Kreveļu veidošanās pēc noteiktām deguna gliemežnīcu samazināšanas metodēm var saglabāties vairākas nedēļas. Pēc operācijas jāievēro ārsta norādījumi par fizisko slodzi, deguna kopšanu un medikamentu lietošanu.

Kad gaidāms mukotomijas efekts?

Deguna elpošana uzreiz pēc operācijas var būt apgrūtināta pēcoperācijas tūskas un kreveļu dēļ. Pakāpeniski sadzīstot audiem un samazinoties apakšējo deguna gliemežnīcu apjomam, deguna elpošanai vajadzētu uzlaboties. Gala efektu parasti vērtē pēc dzīšanas perioda, nevis pirmajās dienās pēc operācijas. Amerikas Otolaringoloģijas un galvas un kakla ķirurģijas akadēmija (AAO-HNS) iesaka elpceļu rezultātu izvērtēt arī pēc vairāk nekā mēneša.

Vai deguna gliemežnīcas var atkal palielināties?

Jā. Mukotomija samazina deguna gliemežnīcu apjomu, taču ne vienmēr novērš pašu rinīta vai alerģijas cēloni. Ja saglabājas hronisks iekaisums, alerģija vai citi provocējoši faktori, gļotāda ar laiku var atkārtoti pietūkt un simptomi var atgriezties. Tāpēc pēc operācijas var būt nepieciešama arī turpmāka rinīta vai alerģijas ārstēšana.

Iespējamie riski un komplikācijas

Mukotomija parasti ir mazinvazīva LOR procedūra, tomēr jebkurai operācijai iespējami riski. Tie var ietvert:

• asiņošanu;

• infekciju;

• deguna sausumu;

• pastiprinātu kreveļu veidošanos;

• rētaudu veidošanos;

• nepietiekamu simptomu uzlabošanos vai atkārtotu deguna aizlikumu.

Ilgtermiņa komplikācijas pēc deguna gliemežnīcu operācijām var ietvert arī izteiktu sausumu vai atrofiskas gļotādas izmaiņas, tāpēc operācijas apjoms tiek izvēlēts tā, lai, cik iespējams, saglabātu gliemežnīcu fizioloģisko funkciju. Ja pēc operācijas rodas izteikta asiņošana, elpošanas grūtības, augsta temperatūra vai būtiski pasliktinās pašsajūta, jāsazinās ar ārstniecības iestādi vai jāmeklē neatliekama medicīniskā palīdzība.