Apraksts

Autors: Latvijas Avīze / Veselības centrs 4

Gastroenterologs ir speciālists, kas izmeklē un ārstē gremošanas trakta orgānu (barības vada, kuņģa, tievās un resnās zarnas, žultspūšļa, žultsceļu, aknu, aizkuņģa dziedzera, vēderplēves) slimības.

Vizītes laikā ārsts iepazīstas ar slimnieku un novērtē viņa veselību – ievāc anamnēzi, proti, uzdod jautājumus par slimnieka sūdzībām, dzīvesveidu, fiziskām aktivitātēm, ēšanas paradumiem, kaitīgiem ieradumiem, pārmantotību, par citu orgānu stāvokli (sirds un asinsvadu, elpošanas sistēmas, nieru, nervu sistēmas), par citiem gremošanas orgānu slimības veicinošiem faktoriem.

Pirms došanās pie ārsta der apsvērt, kādas slimības (tostarp infekcijas) ir izslimotas, vai ir kādu ķīmisku vielu vai barības nepanesība, kādas operācijas, traumas bijušas. Tāpat – ar kādām bīstamām kaitēm sirguši vai miruši tuvinieki, jo pārmantotībai ir ļoti liela nozīme. Piemēram, ir cilvēki, kuri dzīvo ļoti neveselīgi, taču žultsakmeņos neiedzīvojas, jo viņos nav šā pārmainītā gēna. Ārsts arī painteresēsies par darba un personīgās dzīves aspektiem.

Pacientam vajadzētu pārdomāt, vai nav bijuši smadzeņu satricinājumi (tie ietekmē nervu stāvokli un līdz ar to kuņģa un zarnu traktu), vai neesat devies eksotiskos (tālu no Latvijas) ceļojumos. Šajās zemēs mītošās baktērijas ir mūsu organismam svešas, līdz ar to var izraisīt dažādus iekaisumus. Dažkārt infekcijas simptomi izzūd, bet paliek funkcionāli traucējumi uz gadiem vai visu mūžu.

Pēc tam gastroenterologs izmeklēs slimnieka gremošanas orgānu stāvokli, viņam guļot uz muguras. Šajā nolūkā ārsts veiks vēdera dobuma un citu orgānu (arī krūškurvja, nieru) palpāciju (aptaustīšanu), perkusiju (apklauvēšanu), izklausīšanu (auskultāciju), apskatīs ādas stāvokli, iztaujās par locītavu sāpēm, sāpēm citās vietās, krūškurvī. Ja nepieciešamas diētas rekomendācijas, gastroenterologs sastādīs piemērotāko ēdienkarti.

Parasti vienlaikus ar medikamentiem būs jāievēro diēta un jāpiemēro atbilstoša fiziskā aktivitāte. Pats galvenais – konsultācijas laikā nevairieties paši iztaujāt ārstu par savu slimību, ārstēšanas iespējām, papildizmeklējumiem un atkārtotām vizītēm!

Sarunā ar ārstu izziniet katra papildizmeklējuma gaismēnas puses, un, ja izmeklējums ir noderīgs, no tā veikšanas nav jāizvairās. Sīki izjautājiet ārstu par medikamentu lietošanu un informējiet viņu arī par savām finansiālajām iespējām tos iegādāties.

Atkārtotas vizītes laikā informējiet ārstu par terapijas efektivitāti, dariet zināmu gastroenterologam arī to, ka ārstēšana nav bijusi efektīva!

Kā ārstē gastroenterologs

Lielākoties pacienti gastroenterologu apmeklē pēc ģimenes ārsta ieteikuma, lai precizētu diagnozi. Par gremošanas trakta slimībām var liecināt klepus, hronisks bronhīts, locītavu sāpes, ādas problēmas, ginekoloģiskas sūdzības utt., ar kurām pacients sākotnēji vēršas pie citiem speciālistiem.

Cilvēka organisma imūnās sistēmas veselība ir atkarīga no tā, cik spēcīga ir zarnu imūnā sistēma. Imūnās sistēmas šūnas sākotnēji ir neapmācītas, bet skolu tās iziet, cīnoties ar pretiniekiem – baktērijām, kas atrodas zarnās. Pēc tam nokļūst asinsritē un kā ''karotājs'' tiek iznēsāts pa visu organismu, gļotādām. Lai vai cik tas šķistu dīvaini – veselības problēmas ''nagla'' dzīvo zarnu traktā. Bieži hroniski maksts iekaisumi sievietēm arī rodas tādēļ, ka nav sakārtota zarnu imūnā sistēma.

Arī daudzas kuņģa un zarnu trakta slimības, piemēram, pārlieka dzelzs uzsūkšanās asinīs, rada smagus sirds bojājumus vai – pretēji – sirds mazspēja izraisa aknu palielināšanos.

Gastroenterologi sadarbojas ar gastroķirurgiem. Taču daudzas slimības, kuras kādreiz novērsa tikai operējot, tagad gastroenterologi ārstē paši neinvazīvi vai mazinvazīvi.

Operācija klasiskā izpratnē gastroenteroloģijā kļuvusi par samērā retu parādību, jo ārstēšanas iespējas ir paplašinājušās, medicīnā ienākot spēcīgiem ''ieročiem'' – jauniem, efektīviem medikamentiem un modernām tehnoloģijām.

Lūk, tikai nedaudzas metodes, kā gastroenterologs pats var mazinvazīvi novērst gremošanas trakta orgānu slimības.

Lai apturētu kuņģa vēnu mezglu asiņošanu, ar endoskopu kuņģī ievada lāzera staru raidītāju un asiņojošā asinsvada virzienā raida lāzera staru kūli, kas ļauj apturēt asiņošanu. Asiņojošo asinsvadu var aizdarīt arī, endoskopijas laikā injicējot asiņojošajā vietā fizioloģisko šķīdumu vai raidot karstuma, lāzera viļņus.

Vēdera dobumā sakrājušos šķidrumu iespējams notecināt, caurdurot vēdera priekšējo sienu un ievadot vēdera dobumā īpašu caurulīti (katetru); šo procedūru sauc par abdominālo paracentēzi.

Barības vada vai kuņģa vēnu mezglu liģēšanu veic augšējās endoskopijas laikā, mezgliem uzbīdot gumijas riņķus, kas vēnu mezglus saspiež. Pēc dažām dienām saspiestie mezgli nekrotizējas (atmirst) un izzūd.

Polipektomijas laikā, lietojot endoskopiju, tiek noņemti barības vada, kuņģa, resnās zarnas polipi. Izmantojot biolīmi, endoskopijas laikā asiņojošo, plīsušo kuņģa vietu pārklāj ar īpaša sastāva biolīmi, kas ātri sacietē, tādējādi apturot asiņošanu.

Visas minētās kuņģa un zarnu trakta papildu izmeklēšanas un ārstēšanas metodes ir pieejamas arī Latvijā. Ir tikai ļoti reti gadījumi, kad ārstēšana jāveic ārvalstīs. Taču ielāgojiet, ka slimu cilvēku ārstē nevis ārsts, bet ārsts, sadarbojoties ar slimnieku.

Trauksmes signāli, kad jādodas pie gastroenterologa

  • Vēdersāpes vai gremošanas traucējumi  parādījušies nesen, ilgst vairākas nedēļas, pat mēnešus. It īpaši svarīgi meklēt ārsta palīdzību pacientiem, kas vecāki par 50 gadiem.
  • Vemšana ar asinīm vai nesaprotama cēloņa dēļ vēdera saturs (fekālijas) ir melnā krāsā.
  • Atkārtotas vemšanas epizodes, kuru cēlonis nav skaidrs.
  • Nemotivēts ķermeņa masas (svara) zudums.
  • Ja veikta asinsanalīze un konstatēta mazasinība.
  • Ja konstatētas pārmaiņas asinīs, kas liecina par iespējamu aknu bojājumu.

Biežāk lietotie termini

Kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas rentgenoskopija – izmantojot rentgena starus izstarojošu aparātu, izmeklē gremošanas trakta augšdaļu (barības vadu, kuņģi, tievās zarnas sākumdaļu). Šie orgāni rentgena starus neaiztur, tāpēc pirms izmeklēšanas tos piepilda ar kontrastvielu un rentgenoskopiski (izpētot pildījumu) vai rentgenografiski (nofotografējot pildījumu) spriež par kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas stāvokli.

Bārija kontrastviela – bārija šķīdums, kas slimniekam jāiemalko pirms rentgena izmeklēšanas.

Irigoskopija – rentgena staru kontrolē tiek izmeklēta resnā zarna. Arī šoreiz resno zarnu vispirms atbrīvo no satura un pēc tam to uzpilda ar rentgena starus aizturošu kontrastvielu.

Abdominālā ultrasonoskopija – izmeklēšanas laikā gremošanas orgānu virzienā raida augstas frekvences ultraskaņas viļņus, kas audu atšķirīga blīvuma dēļ rada dažādas intensitātes viļņu atstarojumu, un tas ļauj spriest par iekšējo orgānu struktūru, veidojumiem, žultsakmeņu klātieni, konstatēt audu atmirumu (nekrozi). Šī izmeklēšanas metode ir informatīva un slimniekam viegli paciešama.

Gremošanas trakta augšdaļas endoskopija – barības vada, kuņģa un tievās zarnas sākumdaļas (arī divpadsmitpirkstu zarnas) izmeklēšana, ievadot šo orgānu lūmenā endoskopu, kas ļauj redzes kontrolē izpētīt gremošanas trakta gļotādu.

Kolonoskopija – resnās zarnas izmeklēšana, cauri anālajai atverei ievadot resnajā zarnā endoskopu (kolonoskopu).

Endoskopiskā retrogrādā holangiopankreatogrāfija – žults izvadceļu un aizkuņģa dziedzera vadu izmeklēšana. Izmantojot endoskopu, šais vados ievieto zondi, caur kuru vadus uzpilda ar īpašu rentgena starus aizturošu kontrastvielu. Pēc tam veic ar kontrastvielu uzpildīto žults un aizkuņģa dziedzera vadu rentgena uzņēmumus un izpēta izvadceļu stāvokli.

Laparoskopija – ar īpašu instrumentu (laparoskopu) apskata gremošanas orgānus, ievadot instrumentu vēdera dobumā, caurdurot vēdera priekšējo sienu.

Endoskopiska ultrasonoskopija – barības vadā, kuņģī, divpadsmitpirkstu zarnā, resnajā zarnā ievada īpašu endoskopu, kura galā ir ultraskaņas viļņu raidītājs. Metode ļauj apskatīt šos orgānus ar aci (sk. gremošanas trakta augšdaļas endoskopija un kolonoskopija), kā arī, reģistrējot ultraskaņas viļņu atstarojuma intensitāti, ļauj atrast nelielus veidojumus, palielinātus limfmezglus, kas atrodas vēdera dobumā ap iekšējiem orgāniem.

Enteroskopija – ievadot tievajā zarnā īpašu endoskopu (enteroskopu), apskata tievās zarnas gļotādu. Enteroskopu tievās zarnas lūmenā ievada vai nu caur muti, kas ļauj apskatīt tievās zarnas augšdaļu, vai caur anālo atveri – ļauj apskatīt tievās zarnas apakšējo daļu.

Enterokapsula – pacientam liek norīt īpašu kapsulu, kas iekļūst tievās zarnas lūmenā, ik pēc piecām sekundēm fotografē un iegūtās fotogrāfijas noraida reģistrējošajā sistēmā. Fotogrāfijas ļauj spriest par tievās zarnas gļotādu.

Biopsija – endoskopijas, kolonoskopijas, enteroskopijas, laparoskopijas vai endoskopiskas ultrasonoskopijas laikā ar īpašu ietaisi paņem audu paraugus histoloģiskai (mikroskopiskai) izmeklēšanai. Aknu audu gabaliņa paņemšanai izmanto īpašu biopsijas adatu, kuru iedur aknu audos caur vēdera priekšējo sienu.

Pieejami apdrošināšanas kompāniju apmaksāti un maksas pakalpojumi.

Pakalpojums pieejams šādās filiālēs

Pieteikties