Apraksts

Autors: Latvijas Avīze / Veselības centrs 4

Proktologs jeb kolorektālās ķirurģijas speciālists diagnosticē un ārstē resnās zarnas, arī taisnās zarnas un starpenes slimības.

Konsultācijas laikā ārsts ievāc anamnēzi – visbiežāk uzdod jautājumus, kas saistīti ar pacienta sūdzībām, vēdera izejas traucējumiem, ēšanas ieradumiem, dzīvesveidu utt. Sievietēm būtisks faktors ir grūtniecība un to skaits. Piemēram, sievietēm, kuras dzemdējušas trīs bērnus, ir lielāka varbūtība (līdz 80%), ka attīstīties starpenes funkcionālas slimības.

Pirms došanās pie ārsta vērts pārdomāt, vai subjektīvās sajūtas nav parādījušās pēdējo mēnešu laikā, un nebaidīties ārstam jautāt. Tā kā iešana pie proktologa dažam rada spriedzi un viņš aizmirst lielu daļu no tā, ko gribējis pavaicāt, ieteiktu iepriekš sarakstīt savus jautājumus uz papīra.

Proktologs vizītes laikā ne tikai uzklausīs, bet arī vizuāli izvērtēs starpeni un taisno zarnu.

Pirmajā izmeklēšanas reizē galvenokārt tiek veikta arī dziļāka apskate ar vienreizlietojamu proktoloģisko spoguli. Šī procedūra nav sāpīga, jo tiek izmantots lubrikants, kas satur anestezējošu vielu. Parasti ārsts sāk ar anoskopiju – ar speciālu spogulīti tiek apskatīti 10 cm no anālā kanāla un taisnās zarnas sākumdaļas. Tiek iegūta informācija par palielinātu hemoroidālo mezglu esamību, gļotādas veidojumiem jeb polipiem, kas var asiņot, anālā kanāla plaisām utt.

Ja ar anoskopiju patoloģiju neatklāj, tiek lietota rektoromanoskopija, ko uzskata par zelta standarta izmeklējumu. Rektoromanoskopija sniedz plašu informāciju – var apskatīt līdz 30 cm no bīstamās onkoloģiskās zonas, kas sākas pēc taisnās zarnas, – S veida zarnu, kur bieži lokalizējas audzēji.

Ja arī šī metode patoloģiju neatklāj, pēc vizītes vajadzīgi papildizmeklējumi (irigoskopija, fibrokolonoskopija, kolona tranzīta laika izvērtējums, defektogrāfija, taisnās zarnas un starpenes ultrasonoskopija), kā arī citu speciālistu, piemēram, gastroenterologa, konsultācija. Lai noteiktu pilnu diagnozi, pie proktologa būs jādodas vismaz divas trīs reizes.

Kā ārstē proktologs

Apmēram vienai trešdaļai pacientu, kuri atnāk pie proktologa, tiek diagnosticēta hemoroidāla slimība. Taču pasaulē nav atrastas ideālās hemoroidālās slimības ārstēšanas metodes.

Gandrīz katru gadu rodas kāda jauna pieeja, taču pēc pāris gadiem lielākā daļa no tām zūd no proktologu ikdienas prakses. Pasaulē zināmas vairāk nekā 50 dažādas hemoroidālās slimības ārstēšanas metodes, un katrs ārsts izvēlēsies pacientam visatbilstošāko gan atkarībā no slimības stadijas, gan pacienta vecuma, gan citām individuālām īpatnībām.

Pirmo un otro stadiju cenšas ārstēt konservatīvi, bet, sākot no trešās stadijas, būtu jālieto ķirurģiskas ārstēšanas metodes. Konservatīvā terapija nozīmē: lietot pietiekamu daudzumu šķidruma ikdienā (pieaugušam 35 ml uz kilogramu ķermeņa masas diennaktī), uzturā palielināt šķiedrvielu daudzumu (ēst daudz dārzeņus un rupja maluma graudu izstrādājumus, klijas u. c.), pietiekama fiziskā aktivitāte, lietot venotropos perorālos medikamentus, kā arī dažādus lokāli lietojamus preparātus svecīšu un ziežu formā, kas mazina sāpes, pietūkumu un diskomfortu.

Klasiskā operācija ir pēdējais solis hemoroīdu ārstēšanā! Kā pirmo ārstēšanas metodi ārsts rekomendēs dažādas citas mazinvazīvas ķirurģiskas metodes.

Piemēram, putu skleroterapiju, kad palielinātajos hemoroidālajos mezglos tiek veiktas injekcijas ar speciālu medikamentu putu veidā, kas aizpilda venozo pinumu un šajā pinumā veidojas saistaudi, kas to aizaudzē un likvidē.

Ar speciāla aparāta palīdzību uz hemoroidālo mezglu pamatnes var uzlikt gumijas gredzenu, kas nospiež asins cirkulāciju un mezgls tiek likvidēts. Procedūru veic bez anestēzijas, jo zonā, kur tiek likti gredzeni, nav sāpju receptoru un pēc procedūras cilvēks var doties mājās.

Ir arī variants, kad asinsvadus, kas dzen cauri asinis hemoroīdiem, var apstrādāt ar lāzeru. Ar speciālas iekārtas palīdzību tiek atrasti asinsvadi, kas palielinātiem hemoroidālajiem mezgliem dzen cauri asinis un ar lāzera staru ''aizmetina'' tos ciet, pārtraucot lieko asins plūsmu. Hemoroidālie mezgli kļūst mazi un vairs netraucē.

Pašlaik vispopulārākā mazinvazīvā metode pasaulē ir THD jeb transanālā hemoroīdu dearterizācija. Ar doplera zondes palīdzību uzgalī precīzi, līdz milimetra desmitdaļai var atrast visus asinsvadus, kas dzen asinis cauri hemorodiālajiem mezgliem. Ar šo pašu iekārtu, tajā ieliekot adatu ar šuvēju, uz asinsvadiem tiek uzliktas šuves, lai pilnībā pārtrauktu asins piekļuvi hemoroidālajiem mezgliem.

Trešajā un ceturtajā stadijā, kad hemoroidālie mezgli krīt ārā, ar šo aparātu speciālā veidā tos var ievietot atpakaļ zarnā un fiksēt pie tās sienas – vietā, kur tiem pēc dabas būtu jābūt. Ir vēl nopietnāka ķirurģija – tā sauktā mehāniskā šuvēja izmantošana jeb Longo metode. Īpašā veidā, iefiksējot aparātu taisnajā zarnā hemoroidiālajā zonā, tiek ievilkti visi palielinātie hemoroidālie mezgli kopā ar lieko gļotādu, kas ir izveidojusies virs šiem mezgliem, un veicot savilkšanu, visa zona tiek cirkulāri nogriezta, kā arī automātiski uz brūces uzliktas titāna skavas, lai slēgtu bojājumu.

''Veselības centrs 4'' ir pirmā medicīnas iestāde Eiropā, kur 2.-4. pakāpes hemoroīdus veiksmīgi ārstē, pielietojot radiofrekvenču aparātu EVRF® (EndoVenous Radio Frequency). Šo hemoroīdu ārstēšanas procedūru ar nosaukumu RAFAELO® (Radio Frequency treatment of Haemoroids under Local anesthesia) veic 15-20 minūšu laikā, lokālā anestēzijā un procedūru telpā.

Caur nelielu punktveida adatas dūrienu hemoroīdā tiek ievadīts speciāls radiofrekvences katetrs, kas uz adatas vai katetra galiņu ģenerē augstas frekvences elektromagnētiskā starojuma impulsu. Pēc termokoagulācijas principa asinsvada mezgls sasilst, kā rezultātā notiek koagulācija un hemoroīds tiek likvidēts. Tā kā gan adatai, gan katetram ir izolējošs pārklājums, impulsa iedarbība ir lokāla un tā iedarbība uz apkārtējiem audiem ir ierobežota. Tādejādi procedūra ir saudzīga un droša. Metode ir ļoti precīza, jo aparatūra enerģijas jaudu un ilgumu regulē automātiski.

Darbība notiek taisnās zarnas dziļākajā daļā, kur nav sāpju receptoru un pēcoperācijas periodā pacientam nav izteiktas sāpes, asiņošanas, diskomforts, kas ir novērojams pēc klasiskām operācijām, kuras veic ar grieziena palīdzību. Cilvēks ātri atgriežas ikdienas dzīvē, nav jāievēro kādi ilgstoši ierobežojumi. Ja ar šīm metodēm tomēr neizdodas panākt labu rezultātu, jāveic operatīva hemoroidālo mezglu izgriešana.

Liela daļa obstruktīvās defekācijas sindroma patoloģiju (rektocēle, taisnās zarnas invaginācija, taisnās zarnas vai gļotādas izkrišana u. c.) saistās ar dzemdību traumatismu un starpenes muskulatūras vājumu.

Tādēļ tipiska pacientu grupa ir sievietes, it īpaši vecumā no 45 līdz 55 gadiem, īpaši periodā ap menopauzes iestāšanos, kad būtiski mainās hormonu līmenis organismā. Šīs grupas pacientēm ārstēšana parasti sākas ar fizioterapiju – starpenes muskulatūras nostiprināšanu, bet, ja ar konservatīvām metodēm netiek panākts vēlamais efekts, tad vajadzīga ķirurģiska iejaukšanās.

Protams, proktoloģiskās slimības skar intīmo ķermeņa daļu, tāpēc cilvēkam ir grūti šīs slimības apspriest, saņemties un aiziet pie ārsta, jo sevišķi, ja dzirdēti veco laiku nostāsti par to, cik nepatīkama un sāpīga ir apskate, nemaz nerunājot par ārstēšanu.

Tomēr medicīna ir spērusi soli uz priekšu – tas nozīmē, ka mūsdienās izmeklēšana un ārstēšana notiek diskrēti un delikāti, diskomforts ir minimāls. Pats galvenais ir saprast, ka, laikus neatnākot pie ārsta, rezultāts var būt bēdīgs, jo paša noteiktā diagnoze ne vienmēr ir precīza.

Cilvēkam šķiet: nu, labi, tur kaut kas pasāpēja, mazliet paasiņoja – nieka hemoroīdi. Bet arī taisnās zarnas vēža gadījumā sūdzības bieži vien ir ļoti līdzīgas, un ārstēšanu nedrīkst novēlot. Kas tieši ir diskomforta vaininieks, kā arī ārstēšanos var noteikt tikai speciālists.

Trauksmes signāli, kad jādodas pie proktologa

  • Defekācijas (vēdera izejas) laikā no taisnās zarnas izdalās asinis un gļotas.
  • Vēdera izejas skaita izmaiņas (pārāk retas vai biežas).
  • Parādījušies veidojumi starpenes apvidū.
  • Zarnu satura smērēšanās uz apakšveļas, fēču nesaturēšana.
  • Sāpes, diskomforts, nieze, mitrošanās taisnās zarnas apvidū.

Par profilaktisku vizīti pie proktologa jādomā pēc 45 gadu vecuma, it īpaši tiem cilvēkiem, kam ģimenē bijušas resnās zarnas onkoloģiskas (ļaundabīgas) slimības!

Pieejami apdrošināšanas kompāniju apmaksāti un maksas pakalpojumi.

Pakalpojums pieejams šādās filiālēs

Pieteikties