Kas ir psihoterapija?

Psihoterapija ir profesionāla, strukturēta, mērķtiecīga savstarpēja saruna (dialogs) ar pacientu individuāli vai grupā, ar ģimeni vai pāri. Tas var būt darbs ar cilvēkiem, kuri pieredzējuši smagus un pēkšņus zaudējumus. Savstarpējā sarunā tiek atgūta spēja ieraudzīt to, kaut mazāko, lietu, stāvokli, kuru var uzdrošināties mainīt ''šeit un tagad'', to neatliekot. Pēc tam seko jaunā, citādā sevis un citu vērtējumu praktizēšana un pārbaudīšana, kā arī atbildes sniegšana uz jautājumu, vai ''tas man der'', vai ''es to varu''.

Psihoterapijas mērķi ir:

• palīdzēt apzināties, pārdzīvot smagas dzīves situācijas;
• apzināties tās emocijas, rakstura īpatnības, domāšanu, uzvedību, kas traucē personības izaugsmei vai ir cēlonis veselības, attiecību, darba un citām problēmām;
• apgūt labāku savas dzīves vadīšanu, paškontroli;
• spēt uzņemties atbildību par savu rīcību, kā arī redzēt un atzīt savas un citu atbildības robežas; pieņemt savas dzīves ierobežojumus, zaudējumus;
• sasniegt jēgpilnu, produktīvu dzīves funkcionēšanas līmeni.

Psihoterapeits – psihiatrs, kas apguvis psihoterapiju.

Kas ir psihiatrija?

Psihiatrija ir medicīnas nozare, kas nodarbojas ar psihiskās veselības traucējumu izpēti, diagnostiku, profilaksi un medikamentozu ārstēšanu.

Psihiatrs ir ārsts ar vispusīgu medicīnisko izglītību, kas savā darbā lieto arī dažādas psihoterapijas metodes. Tas bieži ir darbs arī ar pacientu tuviniekiem, reizēm pat atbalstot viņus sociālo problēmu risināšanā. Psihiatri ir sagatavoti ne tikai ārstēt depresiju, bet aiz tās redzēt katru cilvēku kā indivīdu kopumā, viņa īpatnajā dzīves situācijā un laikā. Ārsti, arī psihiatri, atšķirībā no psihologiem, ir ārstniecības personas ar juridisku atbildību par izmeklēšanu un ieteikto terapiju.

Ko dara psihiatrs?

Parasti pirmā konsultācija pie psihiatra notiek individuāli norunātā laikā un vietā, ilgst 45–50 minūtes. Pirmās sarunas laikā ārsts iepazīstas ar pacientu, iedrošina runāt par traucējumiem, kuri ir iemesls, lai meklētu palīdzību, kuri traucē veikt ierastos darbus, uzturēt labas attiecības ar sevi, tuvākajiem un pasauli.

Tāds bieži ir arī pirmais jautājums: ''Kas jūsu dzīvē ir noticis vai notiek, ka ir nepieciešamība saņemt psihiatra, psihoterapeita konsultāciju?'' Tālāk kā ārsts vēroju, klausos, uzdodu vēl kādus jautājumus, lai varētu reāli novērtēt pacienta domāšanu, emocionālo un fizisko stāvokli, apdomātu nepieciešamo palīdzību ''šeit un tagad''. Tad ir jautājumi par to, kā mainījusies dzīve, darbs, attiecības saistībā ar šiem traucējumiem.

Kopā tiek apdomāts, kāda palīdzība būtu vajadzīga tuvākajā laikā. Nereti psihisko traucējumu diagnostikā, ārstēšanā psihiatrs sadarbojas ar psihologiem, kas vairāk ir sagatavoti izmantot diagnostiskos testus un anketas. Diagnozes vai psihisko traucējumu precizēšanai psihiatrs mēdz strādāt komandā arī ar citu nozaru ārstiem, piemēram, neirologu, kas ārstē perifērās un centrālās nervu sistēmas slimības, kuru cēloņi biežāk ir galvas traumas, smadzeņu iekaisumi, audzēji, asinsizplūdumi utt. Parasti šie traucējumi rada kustību, jušanas, valodas vai apziņas traucējumus. Neirologu pārziņā ir arī citas smadzeņu deģeneratīvās slimības, sekas pēc operācijām, epilepsija, izkaisītā skleroze u. c.

Psihiatri parasti iepazīstas ar šo izmeklējumu rezultātiem un novērtē, kādā stāvoklī ir cilvēka psihe, kā cilvēks aptver šos traucējumus, kā tie ietekmēgarastāvokli, domāšanu, uzvedību, visu personību kopumā.

Ja jāārstē psihiska slimība, psihiatram jāspēj redzēt personības un attiecību problēmas, taču, tāpat kā jebkuram ārstam, savas kompetences robežās jānovērtē arī visa cilvēka ķermeņa funkcionēšana un veselības stāvoklis kopumā, tāpēc nereti tiek ordinēti dažādi papildizmeklējumi un analīzes.

Pieejami Nacionālā veselības dienesta (NVD), apdrošināšanas kompāniju apmaksāti un maksas pakalpojumi.