Apraksts

Reimatologs diagnosticē slimību un ārstē pacientus ar deģeneratīvām slimībām (osteoartrīts), iekaisuma artropātijām (reimatoīdais artrīts, ankilozējošais spondilīts (Behtereva slimība), psoriātiskais artrīts, juvenilais idiopātiskais artrīts), sistēmiskās saistaudu sistēmas slimībām (sistēmiskā sarkanā vilkēde, sistēmiskā skleroze, polimiozīts u. c.), vaskulītiem (asinsvadu sienu autoimūns iekaisums) un mīksto audu reimatismu – lokālas slimības, kas lokalizējas locītavās un apkārtējās struktūrās: cīpslās, saitēs, kapsulās, muskuļos un kaulos (stresa lūzumi).

Reimatologs pacientu kompleksi izmeklē, un diagnostika nereti ir laikietilpīga. Tāpēc būs vajadzīgas vairākas vizītes pie ārsta. Lai noteiktu reimatiskās slimības diagnozi, pirmās konsultācijas laikā reimatologam ir būtiski noskaidrot simptomu sākumu, lokalizāciju, attīstību, veicinošos un atvieglojošos faktorus, jāprecizē simptomu saistība ar psihosociālajiem un riska faktoriem.

Lielākajai daļai autoimūno reimatisko slimību attīstībā svarīga nozīme ir iedzimto jeb ģenētisko faktoru un vides faktoru mijiedarbībai. Tāpēc pirms došanās pie ārsta vajadzētu izsvērt, vai kāds no šiem faktoriem neapdraud arī jūs, ievāciet informāciju, ar kādām reimatiskām slimībām (reimatoīdo artrītu, ankilozējošo spondilītu, juvenilo reimatoīdo artrītu, psoriāzi, sistēmisko sarkano vilkēdi u. c.) ir slimojuši jūsu asinsradinieki.

Tāpat apdomājiet, vai nav bijusi kāda locītavu trauma, pārslimota infekcija, kas var veicināt slimības attīstību. No laboratoriskajiem izmeklējumiem reimatiskajiem pacientiem līdzās bioķīmiskajiem un hematoloģiskajiem rādītājiem jānosaka arī imunoloģiskie rādītāji. Tā kā viena no galvenajām reimatisko pacientu sūdzībām ir sāpes locītavās, attēla diagnostika ir būtiska diagnozes noteikšanā un slimības gaitas izvērtēšanā.

Reimatoīdo slimību diagnostika nav viegla, to spēj tikai kvalificēts speciālists, jo reimatoloģija ietver vairāk nekā 200 dažādas slimības, kas bojā locītavas, kaulus, muskuļus un mīkstos audus, ieskaitot iekaisuma artrītus un citas autoimūnas slimības, vaskulītus, mīksto audu slimības, muguras sāpes un metaboliskās kaulu slimības.

Nereti precīzas diagnozes noteikšanai vajadzīgs arī citu specialitāšu ārstu, piemēram, ginekologa, endokrinologa, slēdziens, jo lielākā daļa autoimūno reimatisko slimību (reimatoīdais artrīts, sistēmiskā sarkanā vilkēde, skleroderma u. c.) ir sieviešu predominance.

Tas skaidrojams ar hormonālām izmaiņām – gan eksogēnām izmaiņām (orālie kontraceptīvie medikamenti), gan endogēnām (endogēno hormonu svārstības menstruāciju un grūtniecības laikā).

Modernās reimatoloģijas galvenā iezīme ir jaunas medikamentu grupas – bioloģisko slimību modificējošo antireimatisko medikamentu (BSMAM) – atklāšana, kas ļauj realizēt reimatisko slimību ārstēšanas mērķi: minimalizēt slimības aktivitāti vai sasniegt remisiju. Paula Stradiņa Klīniskās universitātes Reimatoloģijas centrā reimatisko slimnieku ārstēšanu ar BSMAM sāka 2007. gadā.

Pacientiem ar reimatiskām slimībām jāatrodas dinamiskā novērošanas režīmā pie reimatologa. Ārsts jāapmeklē trīs četras reizes gadā neatkarīgi no tā, vai viņš jūtas labi vai slikti. Svarīgi izvērtēt ārstēšanas efektivitāti un medikamentu izraisītās blakusparādības.

Faktiski reimatologs ir reimatisko pacientu ģimenes ārsts. Jārēķinās, ka reimatoīdās slimības būs jāārstē visu mūžu un tikai ar kvalificēta reimatologa palīdzību to varēs veikt līmenī, kas nodrošinās ilgstošus slimības remisijas periodus, aizkavēs locītavu un ārpuslocītavu citu orgānu bojājumus, nodrošinās iespējami augstāku pacienta dzīves kvalitāti. Pacientiem, kas agrīni sākuši ārstēties, ir lielāka iespēja sasniegt remisiju.

Un pats galvenais – svarīga ne tikai ārsta pieredze un spēja laikus diagnosticēt slimību, bet arī paša pacienta zināšanas un vēlme sadarboties, lai nodrošinātu maksimāli labāko sadzīvošanas modeli ar reimatiskām slimībām.

Trauksmes signāli, kad jādodas pie reimatologa

  • Sāpīgas un pietūkušas locītavas (vairāk nekā viena) ilgāk par vienu nedēļu.
  • Stīvums pēc pamošanās plaukstu sīkajās locītavās vai mugurā, ilgāk par 30 minūtēm.
  • Sāpes muguras jostas/krustu un/vai gurnu apvidū, kuru dēļ mostaties naktī.
  • Sāpes plaukstu un kāju pirkstu locītavās, kuru dēļ mostaties naktī.
  • Pietūcis, cīsiņam līdzīgs roku vai kāju pirksts/pirksti.
  • Nepamatots nogurums arī pēc atpūtas.

 

Pieejami apdrošināšanas kompāniju apmaksāti un maksas pakalpojumi.

Pieteikties