Reimatologs diagnosticē slimību un ārstē pacientus ar deģeneratīvām slimībām (osteoartrīts), iekaisuma artropātijām (reimatoīdais artrīts, ankilozējošais spondilīts (Behtereva slimība), psoriātiskais artrīts, juvenilais idiopātiskais artrīts), sistēmiskās saistaudu sistēmas slimībām (sistēmiskā sarkanā vilkēde, sistēmiskā skleroze, polimiozīts u. c.), vaskulītiem (asinsvadu sienu autoimūns iekaisums) un mīksto audu reimatismu – lokālas slimības, kas lokalizējas locītavās un apkārtējās struktūrās: cīpslās, saitēs, kapsulās, muskuļos un kaulos (stresa lūzumi).

Reimatologs pacientu kompleksi izmeklē, un diagnostika nereti ir laikietilpīga. Tāpēc būs vajadzīgas vairākas vizītes pie ārsta. Lai noteiktu reimatiskās slimības diagnozi, pirmās konsultācijas laikā reimatologam ir būtiski noskaidrot simptomu sākumu, lokalizāciju, attīstību, veicinošos un atvieglojošos faktorus, jāprecizē simptomu saistība ar psihosociālajiem un riska faktoriem.

Lielākajai daļai autoimūno reimatisko slimību attīstībā svarīga nozīme ir iedzimto jeb ģenētisko faktoru un vides faktoru mijiedarbībai. Tāpēc pirms došanās pie ārsta vajadzētu izsvērt, vai kāds no šiem faktoriem neapdraud arī jūs, ievāciet informāciju, ar kādām reimatiskām slimībām (reimatoīdo artrītu, ankilozējošo spondilītu, juvenilo reimatoīdo artrītu, psoriāzi, sistēmisko sarkano vilkēdi u. c.) ir slimojuši jūsu asinsradinieki.

Tāpat apdomājiet, vai nav bijusi kāda locītavu trauma, pārslimota infekcija, kas var veicināt slimības attīstību. No laboratoriskajiem izmeklējumiem reimatiskajiem pacientiem līdzās bioķīmiskajiem un hematoloģiskajiem rādītājiem jānosaka arī imunoloģiskie rādītāji. Tā kā viena no galvenajām reimatisko pacientu sūdzībām ir sāpes locītavās, attēla diagnostika ir būtiska diagnozes noteikšanā un slimības gaitas izvērtēšanā.

Reimatoīdo slimību diagnostika nav viegla, to spēj tikai kvalificēts speciālists, jo reimatoloģija ietver vairāk nekā 200 dažādas slimības, kas bojā locītavas, kaulus, muskuļus un mīkstos audus, ieskaitot iekaisuma artrītus un citas autoimūnas slimības, vaskulītus, mīksto audu slimības, muguras sāpes un metaboliskās kaulu slimības.

Nereti precīzas diagnozes noteikšanai vajadzīgs arī citu specialitāšu ārstu, piemēram, ginekologa, endokrinologa, slēdziens, jo lielākā daļa autoimūno reimatisko slimību (reimatoīdais artrīts, sistēmiskā sarkanā vilkēde, skleroderma u. c.) ir sieviešu predominance.

Tas skaidrojams ar hormonālām izmaiņām – gan eksogēnām izmaiņām (orālie kontraceptīvie medikamenti), gan endogēnām (endogēno hormonu svārstības menstruāciju un grūtniecības laikā).

Modernās reimatoloģijas galvenā iezīme ir jaunas medikamentu grupas – bioloģisko slimību modificējošo antireimatisko medikamentu (BSMAM) – atklāšana, kas ļauj realizēt reimatisko slimību ārstēšanas mērķi: minimalizēt slimības aktivitāti vai sasniegt remisiju. Paula Stradiņa Klīniskās universitātes Reimatoloģijas centrā reimatisko slimnieku ārstēšanu ar BSMAM sāka 2007. gadā.

Pacientiem ar reimatiskām slimībām jāatrodas dinamiskā novērošanas režīmā pie reimatologa. Ārsts jāapmeklē trīs četras reizes gadā neatkarīgi no tā, vai viņš jūtas labi vai slikti. Svarīgi izvērtēt ārstēšanas efektivitāti un medikamentu izraisītās blakusparādības.

Faktiski reimatologs ir reimatisko pacientu ģimenes ārsts. Jārēķinās, ka reimatoīdās slimības būs jāārstē visu mūžu un tikai ar kvalificēta reimatologa palīdzību to varēs veikt līmenī, kas nodrošinās ilgstošus slimības remisijas periodus, aizkavēs locītavu un ārpuslocītavu citu orgānu bojājumus, nodrošinās iespējami augstāku pacienta dzīves kvalitāti. Pacientiem, kas agrīni sākuši ārstēties, ir lielāka iespēja sasniegt remisiju.

Un pats galvenais – svarīga ne tikai ārsta pieredze un spēja laikus diagnosticēt slimību, bet arī paša pacienta zināšanas un vēlme sadarboties, lai nodrošinātu maksimāli labāko sadzīvošanas modeli ar reimatiskām slimībām.

Trauksmes signāli, kad jādodas pie reimatologa

• Sāpīgas un pietūkušas locītavas (vairāk nekā viena) ilgāk par vienu nedēļu.
• Stīvums pēc pamošanās plaukstu sīkajās locītavās vai mugurā, ilgāk par 30 minūtēm.
• Sāpes muguras jostas/krustu un/vai gurnu apvidū, kuru dēļ mostaties naktī.
• Sāpes plaukstu un kāju pirkstu locītavās, kuru dēļ mostaties naktī.
• Pietūcis, cīsiņam līdzīgs roku vai kāju pirksts/pirksti.
• Nepamatots nogurums arī pēc atpūtas.

Uzklausot pacienta sūdzības, ārsts izvēlas atbilstošākās un individuāli piemērotākās diagnostikas metodes – sākot no apskates jeb fizikālās izmeklēšanas, asins analīzēm, locītavu šķidruma (sinoviālā šķidruma) analīzēm līdz radioloģiskajai izmeklēšanai. Ārsts var nozīmēt rentgena izmeklējumu, datortomogrāfiju vai magnētisko rezonansi, taču ikdienā reimatisko slimību noteikšanā arvien biežāk izmanto balsta-kustību aparāta ultrasonogrāfiju (USG). Tas ir drošs izmeklējums, neinvazīvs, nesāpīgs un nerada kaitīgu  starojumu. Tam ir  salīdzinoši nelielas izmaksas salīdzinājumā ar datortomogrāfiju un magnētisko rezonansi. Piemērots pacientiem ar klaustrofobiju jeb bailēm no slēgtām telpām.

Izmeklējuma kvalitāte atkarīga no aparatūras un speciālista pieredzes, taču tās pielietojums mēdz būt izšķirošs protezētu locītavu izvērtēšanā, kad magnētiskās rezonanses iespēja ir liegta izvēlētā protēzes materiāla īpatnību dēļ, bet datortomogrāfijas iespējas izsmeltas vai nav pieejamas.

Reimatisku locītavu slimību gadījumos, kad veikta locītavas endoprotezēšana, diemžēl process ar to nebeidzas, bieži ir komplikācijas - gan apzinātu, gan iepriekš neatklātu papildu pavadošo slimību dēļ, tādēļ USG ir neatsverams palīgs kā ārstiem reimatologiem, tā arī traumatologiem ortopēdiem. 

Ultrasonogrāfija kā neinvazīva metode ir piemērojama arī grūtniecības laikā, laktācijas periodā, pacientēm ar artrītu, citām saistaudu sistēmas slimībām, kad jādomā ne tikai par mātes, bet arī bērna labklājību.

Agresīvu artrītu gadījumā multiplu locītavu deformāciju gadījumos remisija var netikt sasniegta grūtniecības laikā, bet laktācijā var rasties saistaudu sistēmas slimības saasinājums ar poliartikulāru locītavu iesaisti, kad muskuloskeletālā ultrasonogrāfija ir neaizvietojama.

Ultrasonogrāfijā tiek vizualizētas pārmaiņas cīpslās, saitēs, intraartikulārās (locītavu) struktūrās. Doplera pievienošana USG izmeklējumā sniedz informāciju par hemodinamiku, vaskularizāciju mīksto audu struktūrām. Ar USG var vizualizēt iekaisīgas un destruktīvas pārmaiņas, vizualizēt sinovītu, redzot sabiezinātu sinovialā slāni ar hipertrofiju, diagnosticēt iekaisumu locītavas somiņās un saitēs ar B–Mode režīmu, bet, pievienojot Dopler tehniku, arī sinoviālā slāņa neovaskularizāciju, asinsapagādi. Ar USG metodi precizē šķidruma daudzumu locītavā, locītavas somiņā un saišu apvalkos, ko ne vienmēr izdodas  noteikt palpācijas un fizikālās izmeklēšanas laikā. Vizualizējot locītavu saišu aparātu, var precizēt saišu piestiprināšanās vietas pie kaula, kurās nereti ir iekaisuma procesi, kurus dēvē par entezopātijām.

Ļoti liela nozīme ir tam, ar kādu iekārtu izmeklējums tiek veikts. Jaunākās paaudzes unikālās attēlveidošanas tehnoloģijas nodrošina izcilu attēla izšķirtspēju, un locītavu izmeklējumos tas ir īpaši svarīgi, jo izvērtējamās struktūras ir ļoti smalkas - dažu milimetru lielumā vai pat mazākas. Lai precīzi noteiktu, kuros audos — locītavās, cīpslu apvalkos — ir iekaisums, izveidoti algoritmi artrītu diagnozes noteikšanai un terapijas efektivitātes izvērtēšanai, kā arī terapijas procesu kontrolēšanai.

Precīza diagnoze palīdz izvēlēties piemērotāko ārstēšanas veidu iekaisuma mazināšanai un izmaiņu progresēšanas novēršanai locītavās.

Pieejami apdrošināšanas kompāniju apmaksāti un maksas pakalpojumi.