Asinsvadu ķirurgs Rūdolfs Ligers: prieks būt mājās!

Pagājis pavisam neilgs laiks, tikai pāris mēneši, kopš jaunais ārsts – asinsvadu ķirurgs Rūdolfs Ligers pēc rezidentūras studijām Vācijā ir atgriezies Latvijā. Viņš neslēpj prieku par to, ka viss ir lieliski sakārtojies – gan viņam, gan sievai ir darbs, kas sniedz gandarījumu, bērniem ir vieta skolā un bērnudārzā. ''Mums šobrīd visiem ir smaidā plati atvērtas mutes'', saka ārsts, ''un mēs esam šeit uz palikšanu.'' Ar interesi aicinājām Rūdolfu Ligeru uz sarunu.

Vai lēmums par atgriešanos Latvijā no labklājības valsts Vācijas tika pieņemts viegli?

Mēs ar sievu uz Vāciju jau aizbraucām ar domu, ka tur izmācīsimies, iegūsim zināšanas, prasmes un tad brauksim atpakaļ. Nevienu brīdi nedomājām, ka mēs varētu palikt Vācijā, tādēļ, tiklīdz mērķis tika sasniegts, plāns atgriezties mājās tika īstenots.

Kādēļ savulaik vispār devāties uz Vāciju?

Laikā, kad man bija jāuzsāk rezidentūras studijas, Latvijā rezidentūras vietu asinsvadu ķirurģijā nebija. Pieņēmu lēmumu doties uz Vāciju. Priecājos, ka bija tāda iespēja. Tur ieguvu asinsvadu ķirurga kvalifikāciju, saņēmu diplomu. Ar Latvijas Asinsvadu ķirurgu biedrības palīdzību varējām ērti nokārtot formalitātes, lai pēc rezidentūras citā valstī es varētu uzsākt darbu Latvijā.  

Kāda ir šī atgriešanās?

Atgriešanās ir brīnišķīga. Sākumā vēl bija izjūta, ka esam ciemos, ka drīz jau atkal būs jādodas prom, jo iepriekš mēs bieži braucām uz Latviju atvaļinājumos – apciemot ģimeni, draugus. Pagāja pāris nedēļas, kamēr sev iestāstījām – tas ir uz palikšanu. Tagad esam iedzīvojušies, bērni ir fantastiski priecīgi, tāpat mēs – smaidā plati atvērtām mutēm. Darba gaitas arī ir labi uzsākušās – esmu asinsvadu ķirurgs, flebologs ''Veselības centrs 4'' filiālēs ''Baltijas Vēnu klīnika'', ''Diagnostikas centrs'' un ''Juglas klīnika''. Kolēģi ir ļoti draudzīgi, atbalstoši un padara iestrādāšanos daudz vieglāku, atklājot nianses, kuras atšķiras no sistēmas Vācijā.

Cik būtiskas ir atšķirības vēnu ārstēšanā Vācijā un Latvijā?

Es teiktu, ka vēnu ārstēšana Vācijā nav tik progresīva kā Latvijā - te tā iet līdzi laikam. Vācijā pārsvarā veic atvērtās operācijas, jo tās apmaksā slimokase. Ja pacients vēlas endovenozo operāciju, par to ir jāpiemaksā pašam. Latvijā vēnu operācijas tiek veiktas endovaskulāri, kā to iesaka gan Eiropas, gan ASV vadlīnijas. Tas šeit ir solis uz priekšu salīdzinājumā ar Vāciju – tā tas ir, ja runājam par fleboloģiju. Asinsvadu ķirurģijā aina ir citāda – tajā jomā ļoti ir jūtams finansiālais atspaids, kāds ir Vācijas medicīnas sistēmā. Tur pacientiem tiek nodrošināta ne tikai rūpīga slimnīcas, bet arī pēcstacionāra aprūpe, lai cilvēkiem ceļā uz izveseļošanos nebūtu nekādu negludumu.

Kas ir labākais, ko no pieredzes Vācijā paņemat līdzi uz Latviju?

Vācijā strādāju gan valsts, gan privātajās klīnikās, pabiju Bavārijas pilsētās, arī Ķelnē un Diseldorfā. Kopumā labākais, ko vēlos uzsvērt: cik svarīgi ir uzturēt kvalitāti. Jau pieminēju pacientu aprūpi - bija izcili piemēri, no kuriem mācīties gan pirms, gan operāciju laikā, gan pēcoperāciju aprūpē – neiet īsākos ceļus, lai tikai ātrāk viss būtu izdarīts, bet raudzīties, lai būtu kvalitatīvi izmeklējumi, precīzas diagnozes, konkrēta ārstēšana pēc plāna. Visu labāko pacientiem – to cilvēki novērtē.

Jā, šeit nav retums, kad dzirdam – mani slimnīcā apārstēja, pēc tam izlaida laukā, un nu nezinu, ko tālāk darīt.

Jā. Bet ir arī otra puse – bieži cilvēks domā, ka aizies pie viena ārsta un tad nu viņš atrisinās pilnīgi visas veselības problēmas. Tā, protams, nav. Jāpieturas pie tās jomas, ko esmu apguvis un labākā, ko varu pacientiem sniegt – izteikt minējumus un izlikties par visuvarošu ārstu es neuzņemos. Protams, bieži ir nepieciešama kompleksa pieeja, tādēļ ārsti savstarpēji konsultējas. Loģiski ir, ka ģimenes ārsts veic visaptverošu ārstēšanu, nepieciešamības gadījumos nozīmējot citu specialitāšu ārstu konsultācijas. Bet tā jau tas arī pārsvarā notiek.

''Veselības centrs 4'' ir līderis vēnu ārstēšanā Latvijā, šeit ir pieredzējušu ārstu komanda. Darbs varētu būt interesants.

Darbs tiešām ir ļoti interesants. Tas ir daudzveidīgāks, nekā sākumā varētu šķist. Strādāt kopā ar tik augstas raudzes profesionāļiem, kāds ir ''Baltijas Vēnu klīnika'' vadošais speciālists, asinsvadu ķirurgs, flebologs Ints Ūdris un pārējā komanda, ir mana privilēģija: redzēt, kā viņi strādā, kādas metodes izmanto, kāds ir domu gājiens situācijās, kad ir jāmaina ārstēšanas taktika, plāns, un tādas situācijas ir neizbēgamas, cik ātri un kvalitatīvi tas notiek, jo balstās uz bagātu pieredzi.

Kādas ir Latvijas pacientu kājas, kāda ir vēnu veselība kopumā?

Grūti pateikt un salīdzināt, jo Latvijā pagaidām strādāju tikai ambulatorajā medicīnā - ar pacientiem, kuri ir izvēlējušies laikus atnākt pie ārsta un parūpēties par savu veselību. Vācijā es pārsvarā strādāju akūtajā medicīnā, ar pavisam citu kontingentu. Bieži bija situācijas, kad trakāk vairs nav iespējams: no ielas atvesti pacienti ar kājām, kurās iedzīvojušies kāpuri vai ar akūtiem asinsvadu nosprostojumiem, citiem akūtiem gadījumiem, kad ekstremitāte jau ir apdraudēta. Tad jāreaģē citādi. Latvijas pacientu kājas, kādas tās redzu šobrīd, salīdzinājumā ar to ir skaistas, un priecē, ka cilvēki rūpējas par to veselību.

Pastāstiet, lūdzu, kā izlēmāt kļūt par ārstu, kāds bija tapšanas ceļš?

Esmu no ārstu ģimenes. Asinsvadu ķirurgi ir gan mans brālis, gan tēvocis, gan brālēns. Bet vispirms jau mans tēvs, kurš bija bērnu ķirurgs. Medicīna manā dzīvē ielavījās pavisam nemanot - viss šķita tik interesanti un saistoši. Kad pienāca laiks pašam apgūt profesiju, izvēle bija ļoti vienkārša, nebija divu domu. Mūzikas skolas skolotāja gan teica, ka jāiet studēt mūzika, bet man medicīna bija pirmā izvēle. Pabeidzu Rīgas Stradiņa universitāti, tad sekoja rezidentūras gaitas Vācijā. Jāuzsver lielā atšķirība sistēmās: Vācijā viss balstās uz pašiniciatīvu – pašam jāmācās, jāinteresējas, neviens nejautā, neseko līdzi, cik daudz esi apguvis. Dažkārt citi nesaprot, kāpēc tik daudz mācies, ja neviens neprasa. Bet man bija stingrs un prasīgs iekšējais dzinulis.

Kādēļ izvēlējāties asinvadu ķirurģiju?

Lai gan sākotnēji domāju par kādu citu jomu, jo pāris gadus pirms manis jau brālis bija izvēlējies asinsvadu ķirurģiju - ko mēs abi vienu un to pašu - tomēr jutu, ka arī mani ''velk'' uz asinsvadu ķirurģiju. Voluntējot biju izmēģinājis vispārējo ķirurģiju, traumatoloģiju ortopēdiju, bet sapratu, ka tomēr tās nebūs īstās jomas. Asinsvadu ķirurģija ir ļoti interesanta nozare, tur jādomā mazliet klīniskāk – šeit slimības bieži ir saistītas, piemēram, ar cukura diabētu, ar nieru slimībām, ar arteriālo hipertensiju un citām. Tas visu padara interesantāku, nav tā, ka tikai jāizgriež, jāaizšuj un jāaizsūta pacients mājās, vienmēr ir jādomā par kompleksu ārstēšanu. Arī diagnoistika ir kompleksa, tā ir ļoti multidisciplināra. Asinsvadu ķirurģija kā tāda var būt ļoti smalka, piemēram, šuntu ķirurģijā jāšuj vēnas 2 vai 3 milimetru diametrā, jāizveido struktūra, lai pacientam pēc tam uzlabotos dzīves kvalitāte, palielinātos dzīvildze, un vienlaikus asinsvadu ķirurģija var būt tik brutāla, kāda tā ir, amputējot kāju. Tā ir variabla ķirurģija. Man patīk, ka ir tik interesanti. Mēs bieži cīnāmies ar vienām tām pašām diagnozēm, bet klīniskās ainas bieži ir ļoti atšķirīgas.

Kuri ir Jūsu skolotāji medicīnā?

Vispirms jau mans tēvs Uģis Ligers. Jau minēju, ka viņš bija bērnu ķirurgs. Diemžēl viņš nomira, kad vēl mācījos vidusskolā – tas notika basketbola laukumā spēles laikā. Bērnībā pēc stundām skolā gāju pie tēva uz slimnīcu, iepazinu slimnīcas dzīvi, daudz redzēju. Kad tēvs bija aizņemts operācijās, mani pieskatīja māsiņas. Noteikti jāpiemin tēva brāļi, ar kuriem daudz runājām par ārsta darbu. Kā klīniskais skolotājs jāmin mans priekšnieks Vācijā - ļoti pieredzējis, izcils ķirurgs, kas specializējās atvērtu miega artēriju un atvērtu aortu operatīvā ārstēšanā, sava amata meistars Heriberts Lesels-Sadē (Heribert Lössel-Sadee). Asinsvadu ķirurgs, kurš tagad jau aizgājis pensijā. Protams, arī Latvijā ļoti daudz devuši asinsvadu ķirurgi, pie kuriem esmu hospitējis, mācījies.  

Kas, Jūsuprāt, ar skatu no malas vērtējot, Latvijas medicīnā kopīgiem spēkiem jāuzlabo?

Manuprāt, vairāk jāattīsta skrīninga programmas, preventīvā medicīna. Tas, protams, iet roku rokā ar finansējumu. Piemēram, ļoti jūtams uzlabojums būtu, ja atsevišķām riska grupām, vecuma grupām no 55 līdz 60 gadiem būtu miega artēriju, aortu veselības skrīnings. Mirklī, kad ar plīsušu aortu pacients akūti nonāk slimnīcā, iespēja, ka viņš izdzīvos, drastiski samazinās, bet, ja to var saplānot, iepriekš pasūtīt stentu protēzes, plānot visu ārstēšanas gaitu, tad dzīvildze šiem pacientiem krietni paaugstinātos. Tāpat ir ar insultu – ja varētu veikt skrīningu katram riska grupas pacientam, piemēram, cukura diabēta pacientiem, vai paaugstināta arteriālā asinsspiediena, vai vecumgrupas pacientiem, tad tiktu izglābtas daudzas dzīvības. Ja artēriju stenozes pacientus varētu operēt asimptomātiskā stadijā, negaidīt, kad parādās simptomātika, rezultāti būtu citi. Varbūt tas pagaidām skan utopiski, bet tāds ir mans redzējums.

Darbs ir ļoti liela dzīves sadaļa, bet tomēr ne vienīgā. Kas Jums vēl ir svarīgs? Ko vēlaties paspēt izdarīt brīvajā laikā?

Protams, vissvarīgākā ir mana ģimenes – sieva Edīte un divi bērni: meita Lizete (7 gadi) un dēls Kārlis (3 gadi). Meita sāks iet skolā, puika - dārziņā. Bet mana sieva ir traka vārda labākajā nozīmē - viņa var ieviest un īstenot inovatīvus projektus - tagad viņa ražo konfektes ar pievienotu insektu proteīnu. Atnesu arī kolēģiem pagaršot.  Viņa studēja pārtikas tehnoloģiju, pabeidza maģistrantūru biznesa vadībā, viņai piemīt spēja labi visu saplānot.  Jā, ģimene ir viena liela manas dzīves daļa. Kad pārnāku mājās no darba, tad ir laiks ģimenei. Vēl, ja atliek laiks, diezgan daudz lasu grāmatas, daiļliteratūra ir tāds mans mazais prieks. Vēl mūzika – spēlēju klavieres, 14 gadus spēlēju vijoli, pašmācības ceļā iemācījos spēlēt ģitāru, mazliet akordeonu paspēlēju. Mūzikas instrumentu spēle nomierina prātu, sniedz atslodzi. Ar kori no Vācijas piedalījos arī šī gada Dziesmu un deju svētkos. Tas bija vācu koris – viņi bija redzējuši, ka Latvijā kaut kas tāds notiek, bijuši tādā sajūsmā, ka noteikti gribēja piedalīties. Tika nokomplektēts teju profesionāls koris ar profesionālu diriģentu, un tā mēs kopā ar visiem dziedājām. Tas bija ļoti emocionāls pārdzīvojums, līdz pat asarām acīs. Dziesmu svētki bija uzreiz, kad ieradāmies Latvijā, dzīvojām vēl ''uz kastēm'', bija mazliet stresaini, bet ļoti, ļoti skaisti.

Ko vēlaties sarunas noslēgumā pateikt?

Prieks būt mājas, ko lai citu vēl saku. Ļoti ceru, ka viss izdosies, ka būs pieredze privātajās klīnikās un slimnīcā, tad parunāsim vairāk par Latvijas cilvēku kājām un to veselību.

Ar dr. Rūdolfu Ligeru sarunājās Inguna Almbauere

Uzziniet vairāk par ārsta pieņemšanas laikiem un piesakieties!
''Baltijas Vēnu klīnika'' 
K. Barona ielā 115, Rīgā
Tālr.: 67847200
''Juglas klīnika'' 
Brīvības gatvē 410, Rīgā
Tālr.: 67136282
''Diagnostikas centrs'' 
Grebenščikova ielā 1, Rīgā
Tālr.: 67144031