Rēvalds: gaisma tuneļa galā

''Veselības centrs 4'' (''VC4'') valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds ir viens no veiksmīgākajiem veselības jomas uzņēmējiem. Saruna ar viņu – par šī biznesa nākotnes perspektīvām. Laikrakstā ''Latvijas Avize'' lasiet žurnālista Olafa Zvejnieka interviju ar Māri Rēvaldu.

Pirms 100 gadiem teica, ka ir četras profesijas, kas pastāvēs mūžīgi, ar to saprotot profesijas, kas saistītas ar cilvēka dzīves svarīgākajiem mirkļiem: ārsts, mācītājs, skolotājs un jurists. Pagājuši simts gadi, bet divas no tām – skolotājs un mācītājs – ir ļoti sarežģītā situācijā, ar ārstiem Latvijā arī nav vienkārši, tikai juristi turas savās pozīcijās. Kas, jūsuprāt, notiek ar sabiedrību, par ko liecina šīs pārmaiņas?

Rēvalds: Domāju, ka tas saistīts ar dīvainiem uzstādījumiem, kas mantoti no postpadomju domāšanas, proti, ka inteliģence nav darba cilvēki un nav pelnījusi normālu atalgojumu. Juristiem kaut kā izdevās sakārtot jautājumu, ''ielecot'' uzņēmējdarbībā. Ārstiem – ne. Tiesa, atšķirībā no skolotājiem ārsti vienmēr ir bijuši pārtikušāki. Veids, kā tas notika – tika ielaistas rokas pacientu kabatās. Tā bija vispārpieņemta prakse līdz pat XXI gs., kad tas tika kriminalizēts. Šobrīd ārsti izdzīvo, strādājot vairākās vietās. Kādas stundas – valsts iestādēs, glābjot dzīvības, krājot pieredzi un pelnot punktus debesīs, kādas – privātpraksēs un privātajās klīnikās, nopelnot iztikai. Rezultāts ir pārstrādāšanās un izdegšana.

Ja kāda politiska kūleņa rezultātā jūs rīt sēdētu veselības ministra krēslā, jūs zinātu, ko darīt sistēmas salabošanai?

Radikālu un saprotamu risinājumu sistēmas ātrai salabošanai nav vispār. Mēģināja ieviest kaut kādu risinājumu – veselības apdrošināšanu, kas gan būtu tikai daļēja, –, un paši redzējāt, kas notika. Šobrīd reāli ir izdarīt tikai vienkāršas lietas, kas neprasa radikāli mainīt likumdošanu. Jāmēģina panākt racionālāku saimniekošanu ar esošo līdzekļu labāku izlietojumu. Padomus te var sniegt dažādus, taču diez vai tajos kāds nopietni ieklausās.

Vai nav tā, ka mikroelektronikas attīstība kombinācijā ar viedajām ierīcēm šobrīd sāk piezagties medicīnas profesijai un pēc kāda laika samazinās pieprasījumu pēc ārstiem? Jau tagad ir dažādas ierīces, piemēram, zem ādas implantējamas cukura līmeņa mērīšanas iekārtas un citi sensori. No tā ir tikai viens solis līdz datorprogrammām, kas teiks, kurā brīdī jāiedzer tā vai cita tablete vai, vēl vairāk, pati spēs ievadīt medikamentus.

Tā nav nākotne, tā jau ir šodiena. Lielā mērā tā ir gaisma tuneļa galā medicīnas problēmu risināšanā. Tas, par ko jūs runājat, – tā ir daļa no telemedicīnas, attālinātais monitorings – nolasīt datus, paņemt analīzes, aizsūtīt tās uz laboratoriju. Tas notiek jau šobrīd, piemēram, radioloģijā, kur ārsti spēj virtuāli dežurēt, neizejot no saviem dzīvokļiem. Ja tas nebūtu, jau būtu iestājusies katastrofa, jo ārstu trūkst. Arī ''VC4'' ir savi telemedicīnas pakalpojumi, mēs nesam vienīgie Latvijā, to dara arī citi un eksportē pakalpojumus. Taču visnozīmīgākās pārmaiņas ieviesīs mākslīgais intelekts medicīnā, kura pirmās demo programmas jau pastāv, un mēs tās testējam. Šīs programmas, aplūkojot attēlus – rentgenattēlus, tomogrāfijas rezultātus, mamogrāfiju un citus – spēj pateikt, vai tur ir problēmas vai nav. Turklāt rezultāti ir labāki nekā cilvēkam – tā spējusi identificēt visus smagos gadījumus, arī tos, kur cilvēki kļūdījušies. Tas, ko pagaidām nespēj – noteikt diagnozi, bet spēj pateikt, ka jāpievērš uzmanība tam vai citam pacientam, tur ir problēmas. Tāpat jau šobrīd ģimenes ārsti ar rokas dermaskopu var uzņemt attēlus, nosūtīt dermatologam un attālināti iegūt viņa viedokli. Agrīnākas programmas pastāv jau ilgāku laiku, piemēram, programmas, kas spēj salīdzināt dažādā laikā izdarītus plaušu rentgenattēlus un identificēt izmaiņas. Šobrīd notiek globāls mašīnmācīšanās process, tiek analizēti simtiem tūkstošu un miljoniem klīniski apstiprinātu gadījumu, šī informācija ievadīta mašīnu atmiņā, un šis process ir nobeiguma stadijā. Process notiek ārkārtīgi strauji, un tuvākajos gados mēs šajā jomā redzēsim milzīgu progresu.

Vai jūs kā ārsts jūtaties komfortabli, ka nākotnē ārstēs mašīnas?

Nu, diagnozi vēl kādu laiku noteiks cilvēks, kaut gan nezinu, cik ilgi. Bet, atbildot uz jautājumu, – kā ārsts es pagaidām vēl komfortabli nejūtos. Taču kā darba devējam man vienkārši nav citas izejas. Medicīnas profesijā ir visilgākais speciālistu sagatavošanas laiks: 11–12 gadi, viņiem tāpat piemīt visas cilvēciskās vājības, slikti raksturi, nespēja strādāt 24 stundas diennaktī. Mašīnas to visu var.

Vai jūs kā uzņēmuma vadītājs redzat iespēju pārvērst 5000 ārvalstu pacientus šodien 50 tūkstošos rīt?

Iekārtu ziņā problēmu nav, tā ir darba roku problēma. Vēl nesen bija pilnīgi absurda situācija, ka par dārgu naudu sagatavotos studentus aizdzina uz ārzemēm, jo rezidentūras vietu skaits bija mazāks nekā studentu absolventu skaits. Tas arī ir sistēmas raksturojums – šādi stulbumi ir turpinājušies nevis gadiem, bet gadu desmitiem, un šobrīd kaut cik sakārtoti tikai tāpēc, ka darba devēji ministrijā ir burtiski klieguši uz ierēdņiem.

Visu interviju lasiet laikraksta ''Latvijas Avīze'' 2019. gada 11. jūnija numurā.