Kāpēc rodas un kā pasargāties no pēciekaisuma pigmentācijas

Pēciekaisuma hiperpigmentācija jeb PIH (zināma arī kā pēciekaisuma melanoze) ir iegūta reaktīva hipermelanoze, kas attīstās kā sekas pēc ādas iekaisuma. Tā ir viena no biežākajām lāzerprocedūru komplikācijām mūsdienās, kā arī sekas tādām iekaisīgām dermatozēm kā acne vulgaris un lichen planus.

Žurnālā ''Doctus'' publicēts raksts ar detalizētu skaidrojumu par pēciekaisuma pigmentācijas cēloņiem, diagnostiku, ārstēšanu. Viens no raksta autoriem ir ''Veselības centra 4'' filiāles ''Dermatoloģijas klīnika'' deramtologs Aleksejs Zavorins.

Diemžēl pat tad, ja pigmenta plankumus atpazīstam un ārstējam laikus, tie var saglabāties gadiem ilgi, kas nenoliedzami rada kā estētiska rakstura problēmas, tā izteiktu psiholoģisko diskomfortu. Tāpēc svarīgi apzināties pēciekaisuma pigmentācijas cēloņus un zināt veidus, kā labāk pasargāt savu ādu.

CĒLOŅI

Iekaisuma procesus ādā var izsaukt gan ārvides iedarbība, gan dažādi iekšējie procesi organismā. Pie tiem pieder iekaisīgās ādas slimības, piemēram, lichen planus, acne vulgaris, psoriāze, atopiskais dermatīts vai kontaktdermatīts, kā arī dažādas ādas infekcijas — bakteriālās, virālās, sēnīšu izraisītās. Ārējie faktori ir ādas trauma vai apdegums, fototoksiski medikamenti. Ādas lāzerprocedūras, krioterapija un ķīmiskie pīlingi, kas estētiskajā dermatoloģijā kļūst arvien populārāki, arī pieder iekaisumu vēcinošiem ārējiem faktoriem.

DIAGNOSTIKA

Parasti pēciekaisuma hiperpigmentācija ir klīniska diagnoze, ko nosaka pēc klīniskās ainas un pacienta anamnēzes: vai iepriekš ir bijusi iekaisīga dermatoze, ādas infekcija, trauma, nesena lāzerprocedūra. Diagnostikā noder arī dermatoskopija, lai atšķirtu epidermālo un dermālo melanozi, kas ir svarīgi terapijas izvēlei. Ādas biopsija kā diagnostiska metode visbiežāk nav nepieciešama. To var apsvērt gadījumos, kad ir ļoti ticams kāds cits pigmentācijas cēlonis vai ja nepieciešams iekaisīgas dermatozes kā pamata diagnozes apstiprinājums.

ĀRSTĒŠANA

Pēciekaisuma hiperpigmentācijas ārstēšanas process ir sarežģīts, kombinēts, nereti arī ilgstošs (6—12 mēnešus). Tie ir dažādi pasākumi PIH pastāvības un uzliesmojumu biežuma samazināšanai, iekļaujot arī ārstēšanas metodes ādas melanīna izkliedei vai iznīcināšanai. Terapijas stūrakmens nenoliedzami ir ārīgi uzklājamie līdzekļi. Terapijas taktika atkarīga no vairākiem faktoriem: vai ādā ir aktīvs iekaisums, kāds ir tā iemesls, vai tā ir epidermālā, dermālā vai jauktā melanoze.

Lai kāda būtu izraudzītā ārstēšanas stratēģija, ikvienam pacientam ar PIH nepieciešama stingra fotoprotekcija, lai samazinātu risku papildus attīstīties ultravioletā starojuma izraisītai pigmentācijai. Fotoprotekcija nozīmē izvairīties no tiešas saules gaismas dienas aktīvajās stundās, nēsāt gaišu apģērbu vai apģērbu ar SPF filtru, kā arī regulāri lietot plaša spektra saules aizsarglīdzekļus ar vismaz SPF 30 (ieteicams ar fizikālu bloķējošu aģentu, piemēram, dzelzs oksīdu) un atbilstošu UVA aizsardzību. Tāpat svarīgi izglītot pacientus par provocējošiem faktoriem: skartās ādas skrāpēšanu, berzēšanu vai traumēšanu.

LĀZERTERAPIJA

Pētījumi par dažādu veidu lāzeriem un to efektivitāti PIH ārstēšanā joprojām turpinās. Jāatceras, ka PIH ir potenciāla lāzerterapijas komplikācija, tāpēc jāuzmanās pacientiem ar tumšāku ādas tipu. Šo risku var reducēt, izmantojot garo viļņu lāzerus, tādus kā 1064 nm Q switched Nd:YAG (neodīmija). QS lāzeri izstaro īpaši augstas enerģijas lāzerimpulsus ar impulsa ilgumu nanosekunžu diapazonā. Kad šādā veidā izstaroto gaismu absorbē melanins, melanosomās veidojas akustiski triecienviļņi, kas izraisa melanocītu un melanosomu bojāeju.

Lasiet rakstu žurnāla ''Doctus'' 2022. gada aprīļa numurā