news-img

Publicēšanas datums: 20.03.2020.

Kad ārsts saka – jums fiziski nekas nekaiš. Kā sastapties ar sevi un savām emocijām?

Kāpēc izdabājam citiem un liekam maskas? Izlikšanās jeb masku likšana saistīta ar pielāgošanos ārējās vides apstākļiem, kas veidojas dzīves laikā, jau bērnam augot. Iegūtā pieredze kopš dzimšanas brīža tiek noglabāta mūsu ķermenī un galvas smadzenēs. Jo īpaši traumatiskā pieredze. Komentē ''Diplomātiskā servisa medicīnas centrs'', ginekoloģe un mākslas terapeite Dita Baumane-Auza.

Pats svarīgākais, kas nepieciešams, bērnam piedzimstot, augot un attīstoties, ir mīlestība. Mēs nevaram to nekādi izmērīt, bet varam sajust un piedzīvot. Tādējādi dzīves pieredze veidojas sajūtās, kustībās un emocijās. Jau zīdainis, vērojot mātes seju, pamana viņas emocijas un noskaņojumu. Piemēram, ja māte baidās, viņas bailes uztver arī bērns, vispirms ar galvas smadzeņu spoguļneironiem – vēl pirms verbālā attīstības posma. Tāpat, esot mātes organismā, augļa asinsritē nonāk visas mammas emocijas – caur neiromediatoriem un hormoniem, ko attiecīgajā brīdī izdala iekšējās sekrēcijas dziedzeri, vispirms hipofīze, virsnieres. Mazulis, kurš nav gaidīts un gribēts, bieži vien kā pieaudzis cilvēks savā dzīvē nevar atrast īsto vietu, arī izveidot attiecības, jo tā īsti nekad nav ticis mīlēts. Beznosacījumu mīlestība, kam būtu jābūt no vecāku puses, dod stabilu pamatu turpmākajai dzīvei. Ja bērns šo mīlestību nesaņem, viņš neapzināti sāk to meklēt un pielāgojas ārējās vides apstākļiem, lai to saņemtu.

Izlikšanās bieži vien tiek izmantota kā aizsargmehānisms, lai nepiedzīvotu devalvāciju, vilšanos, nosodījumu, vai arī, lai iegūtu kādu neapzinātu vai apzinātu labumu savā dzīvē, karjerā, sabiedrībā. Izlikšanās var būt piedzīvotas agresijas rezultāts, kas agri vai vēlu noved arī pie agresijas pašam pret sevi un citiem. Sākumā izlikšanās rada šķietamu apmierinājumu, bet pēc tam – diskomfortu un frustrāciju.

Lielākā attiecību kļūda ir mīlestības koncepts, ja tas atkāpjas no beznosacījumu statusa. Bērns vecākus mīl ar beznosacījumu mīlestību – neatkarīgi no tā, vai mamma un tētis ir resni vai tievi, labi pelna vai labi uzvedas, izēd tukšu šķīvi vai ne. Maza bērna smadzenes nepazīst konceptus. Koncepti attīstās, sākot no aptuveni piecu gadu vecuma, kad bērns kļūst spējīgs internalizēt (attiecināt uz sevi) abstraktus noteikumus un principus, ko sniedz vecāki vai citi cilvēki. Koncepti jeb pieņēmumi rodas ģimenē, sabiedrībā un pārmantojas no paaudzes paaudzē (ja vien mēs apzināti tos neizravējam no savas dzīves). Parasti tā ir tēma psihoterapijā un mākslas terapijā, kad cilvēki vēršas pēc palīdzības ar trauksmi, depresiju, psihosomatiskām problēmām, grūtībām veidot attiecības. Visbiežākie koncepti saistīti ar bailēm, vainas izjūtu un kaunu: nekāp – nokritīsi; neej – sasmērēsies; ko citi padomās; labas meitenes nekad nedusmojas utt. Bailes ierobežo dzīvot patiesi. Savukārt kaunināšana liedz spēju pieņemt lēmumus un atņem drošības izjūtu, ka cilvēks ir vērtīgs. Ar laiku, pielāgojoties apstākļiem, lai saņemtu uzmanību un mīlestību, bērns iemācās nebūt patiess un, vērojot pieaugušos, izstumj savas patiesās jūtas, nereti arī slimo, jo somatizācija ir ķermeniski visvieglāk izreaģējama. Slimošana savā ziņā ir uzmanības pieprasījums, un vispirms jau no vecākiem un tuviniekiem. Viens no veidiem, kā šādās situācijās var palīdzēt, ir mākslas terapija. Tas ir ļoti radošs un vienlaikus arī drošs veids, kā izpaust, izprast un izstrādāt savas emocijas. Līdzīgi kā psihoterapija, tā piedāvā iespēju mainīt savu iekšējo pasauli, nevis ārējos apstākļus. Parasti terapijas procesā un rezultātā, mainoties pašam cilvēkam, mainās arī attiecības ar līdzcilvēkiem. Māksla (ar simboliem un tēliem) kā tilts savieno cilvēka apzināto un neapzināto pasaules uztveri, līdz ar to kā bezvārdu valoda veido radošu saikni ar esošo pieredzi un palīdz veidot jaunu un bieži vien arī ieraudzīt jaunus uzvedības modeļus, atklājot, ka būt patiesam ir droši. Jāatceras, ka pieredzes izvēle (kā dzīvojam un kas ar mums notiek) tomēr ir mūsu pašu ziņā.

Daudzi domā, ka mūsu iekšējā pieredze ir pieredzēto notikumu objektīvas sekas, bet tā gluži nav. Piemēram, bērni, kuri zaudē māti vai tēvu, šo traumatisko pieredzi uztver, piedzīvo un izjūt atšķirīgi. Katrs no mums ir unikāli pašregulējoša sistēma, turklāt katram ir savs dzīves ceļš, savi dvēseles uzdevumi, savs dzīvesspars, instinkts un impulss būt.

Visu rakstu lasiet žurnāla ''Patiesā Dzīve'' 2020. gada 20. marta numurā

Saistītas ziņas

news-img
02.04.2020.

Vēl plašākas attālināto konsultāciju iespējas!

news-img
03.04.2020.

''Veselības centrs 4'' nodrošina pilnvērtīgu grūtnieču aprūpi

news-img
06.04.2020.

Vīnogu ķekari uz kājām

news-img
24.03.2020.

Infektoloģe: ''Lai pasargātos no saslimšanas, pēc iespējas jāizvairās no kontakta ar cilvēkiem un uzturēšanās publiskās vietās''

news-img
25.03.2020.

Roku kopšana pastiprinātas mazgāšanas un dezinfekcijas apstākļos

news-img
16.03.2020.

PACIENTU IEVĒRĪBAI!

news-img
31.03.2020.

Vērts izmēģināt! Pretiekaisuma diēta

news-img
23.03.2020.

Skaistuma plāns

news-img
20.03.2020.

Vēnas un grūtniecība

news-img
20.03.2020.

Jaunietes āda

Visas ziņas