Paslēpes ar artrītu

Ir tāda Izlaušanās spēle, kad dalībnieki tiek ieslēgti kādā istabā vai namā un viņiem stundas laikā jāatrod un jāatmin norādes izkļūšanai laukā... Bet – tikt skaidrībā, kāpēc sāp locītavas, dažkārt ir vēl sarežģītāk un noteikti daudz būtiskāk. 

Parasti cilvēks saka: ''Sāp locītava...''
Locītavas var sāpēt ļoti daudzu iemeslu dēļ. Locītava sasista. Locītava pārslogota. Locītavā rodas vecuma pārmaiņas. Vai – rodas strukturālas pārmaiņas no tā, ka locītavā patiešām veidojas kāds iekaisuma artrīts. Tātad artrīts ir vienkārši iekaisums locītavā. Biežākie simptomi, kā tas izpaužas, ir sāpes un pietūkums. Kurās locītavās? Tas atkarīgs no artrīta veida, un katram no tiem ir cita, kardināli atšķirīga ārstēšana un slimības prognoze. Kad cilvēks sūdzas par sāpēm un/vai pietūkumu locītavās, pats galvenais ir saprast, vai tas ir iekaisuma artrīts vai neiekaisuma artrīts. Tās arī ir divas galvenās grupas, kā visus artrītus iedala.

Vispirms par neiekaisuma...
Tas vairāk saistīts ar locītavas skrimšļa nodilumu, ko rada vienreizēja vai atkārtota locītavas trauma, piemēram, sportistiem. Vai – ar pārslodzi locītavā sporta vai darba dēļ. Neiekaisuma artrīts jeb deģeneratīvais artrīts laika gaitā rodas visiem – VISIEM! – vecāka gadagājuma ļaudīm. Tātad deģeneratīvais artrīts ir osteoartrīts jeb vecuma artrīts. Cik agri vai vēlu tas parādās? Atkarīgs no iedzimtības, profesijas, blakusslimībām – no visa, kas ietekmē kaulus, un rezultātā vienam kauli nodilst agrāk, otram vēlāk. Kopumā ar lielāko daļu visu veidu artrītu slimo sievietes.

Tiešām?! Kāpēc?!
Vainīgas mūsu hromosomas! Ja vīriešiem X un Y hromosomas nosaka galvenokārt dzimumu, tad mums, sievietēm, mūsu X un X hromosomas nosaka ne tikai dzimumu, bet arī ietekmē dažādus iekaisuma procesus organismā. Locītavas ietekmē mūsu dzimumhormoni estrogēni. Menopauzē, kad estrogēnu daudzums samazinās, tas veicina visu kaulu deģenerāciju, tātad strukturālas izmaiņas. Savukārt auglīgajā vecumā, kad estrogēnu ir pietiekami, tie noteiktās situācijās var veicināt iekaisuma vielu jeb citokīnu uzkrāšanos locītavās un citokīnu receptoru aktivāciju tajās.

Līdz kuram vecumam principā nevajadzētu būt artrīta pazīmēm?
To strikti nevar pateikt. Par vecuma artrītu mēs biežāk domājam, sākot no piecdesmit gadiem, bet tikpat labi cilvēks var nodzīvot līdz astoņdesmit un tikai tad sāk just: ''O, jā, es vairs nevaru kā jaunībā, kaulos kaut kas krakšķ...'' Osteoartrītam raksturīgas vairāk vai mazāk lēni progresējošas sāpes, kā arī starta sāpes, kad, pēc nakts ceļoties no gultas vai pēc ilgākas sēdēšanas, pirmie soļi ir sāpīgi, bet kustoties sāpes biežāk samazinās. Ar laiku parādās sāpes pēc izteiktas un ne tik izteiktas slodzes, bet, kad ir osteoartrīta galējā stadija – kad locītavas virsmas vispār vairs neklāj skrimšļi un plikie kaulu gali beržas viens gar otru –, sāpes ir gan miera stāvoklī, gan pie slodzes.

Osteoartrīta pacientiem var rasties pirkstu mezglveida deformācijas, kad locītavas starp falangām kļūst platākas. Iemesls tam ir nevis sāļu izgulsnējumi, kā cilvēki reizēm nepareizi domā, bet gan locītavu skrimšļa nodilšana, turklāt nevienmērīgi, tādēļ lielāka slodze jāuzņemas kaulam, kas atrodas zem tā. Lai kompensētu slodzi, kauls veido lielāku virsmu – proti, locītavas sānos veidojas ragveida kaulaudu izaugumi jeb radziņi. Tādi paši radziņi var rasties arī uz lielajām locītavām, kāju pirkstu locītavām un kustību laikā radīt krakšķēšanu.

Cita situācija... Cilvēks salauž, piemēram, kāju, veic rentgenu – citādi agrāk viņš to nebūtu darījis –, un ārsts, kurš bildē redz arī tuvāko locītavu, pēkšņi paziņo: ''Jums ir artrīts.'' Cilvēks brīnās: ''Kā artrīts?! Man taču locītavas nekad nav sāpējušas!''

Tā var būt, ka pacientam ir 55 gadi un dakteris saka: ''Pēc rentgena spriežot, jums ir izmaiņas kā pie deģeneratīva artrīta... Tās ir tikai tādas sākotnējas izmaiņas...'' Uztraukumam te nav pamata. Vienkārši rentgena attēlā saskatāmas nelielas pazīmes, pēc kurām var konstatēt locītavas izmaiņas. Jo, gribam to vai negribam, organismam novecojot, kaulu struktūra, tāpat kā daudzu citu orgānu struktūra, vairs nav gluži kā jaunībā.

Bet, ja cilvēks vaicās, ko darīt, lai nekļūtu pavisam čābīgi, jebkurā gadījumā atbilde būs – regulāras kustības? 
Noteikti. Lai nostiprinātu saites, cīpslas un muskuļus ap locītavām, nodrošinot tajās un ap tām labu apasiņošanu. Bet ar kustībām dzīves laikā jābūt tā – lai nav par maz un par daudz. Sportistiem, atkarībā no sporta veida, būs locītavas, kuras nodils vairāk un ātrāk. Protams, jāpaseko līdzi, lai organismam pietiktu D vitamīns.

Profilakses nolūkos der palietot tā dēvētos hondroprotektorus – glikozamīna, hondroitīna un kolagēna preparātus. Ļoti svarīga ir arī savlaicīga osteoporozes – tātad kaulu trausluma – diagnostika. 

Teicāt, otra lielā grupa ir – iekaisuma artrīti… Kas mums par tiem būtu jāzina?
Liela sadaļa ir kristālartrīti, visbiežāk – podagra. Tātad iekaisums, kas saistīts ar urīnskābes kristālu uzkrāšanos locītavās. Cēlonis ir vielmaiņas traucējumi – ne tikai saistībā ar uzturu, bet arī ar dažādām blakusslimībām: paaugstināts asinsspiediens, aptaukošanās, cukura diabēts. Ir medikamenti, kas arī var ietekmēt vielmaiņu, kuras dēļ paaugstinās urīnskābes daudzums.

Ja ir hroniska podagra, tas rada masīvus urīnskābes sāļu depozītus ap locītavām, laika gaitā arī mīkstajos audos, un, protams, ievērojami deformē šīs locītavas. Podagrai ļoti raksturīgas ir artrīta lēkmes – pēkšņi sākas neciešamas sāpes slimības skartajā locītavā, visbiežāk kājas īkšķī, tas ir pietūcis, apsārtis. Sāpes tiešām ir nežēlīgas – tādas, ka sega nevar pieskarties pie locītavas. Pirmā lēkme ilgst 3–5 dienas. Slimības gaitā lēkmju ilgums pagarinās, bet periodi starp lēkmēm, kas sākotnēji var būt mēnešiem un gadiem, ar laiku kļūst īsāki. Osteoartrītam tādas lēkmes nav raksturīgas.

Podagras sāpes tās trīs vai piecas dienas ilgst nepārtraukti?
Pirmā lēkme parasti pāriet pati, vistrakākā sāpju intensitāte ir sākumā un tad mazinās. Pēc tam cilvēks nospriež: ''Hm, jocīgi, varbūt pirkstu kaut kur sasitu?...'' Bet ar laiku lēkmes vairs nepāriet, un, ja cilvēks pieradis lietot zāles sāpju mazināšanai, piemēram, diklofenaku vai ibumetīnu, un tas sākumā ir palīdzējis, tad vēlāk šie medikamenti var kļūt neefektīvi.

Turklāt jāpatur prātā, ka nesteroīdie pretsāpju un pretiekaisuma līdzekļi nekādā veidā neietekmē urīnskābes līmeni, tikai mazina simptomus. Tāpēc nākamā lēkme ātrāk attīstīsies pacientam, kuram ir augstāks urīnskābes līmenis.

Otra iekaisuma artrītu lielā grupa ir spondiloartropātijas jeb spondiloartrīti. Pie tiem pieder – reaktīvs artrīts. Tātad artrīts, kurš attīstās mēneša laikā pēc pārciestas infekcijas.

Pēc kādas?
Praktiski pēc jebkuras parastas zarnu trakta infekcijas, kaut vai salmonellas, dizentērijas. Sliktais mikrobs atrodas zarnās, tur rada iekaisumu – izdalās iekaisuma vielas, un caur iekaisušo zarnu gļotādu daļa no infekcijas izraisītāja jeb antigēna vai daļa iekaisuma vielu no infekcijas perēkļa ar cirkulāciju nonāk locītavā un tur izraisa iekaisumu. To pašu var teikt par urīnceļu un dzimumceļu infekcijām, par seksuāli transmisīvām slimībām. Pirms pāris gadiem, kad bija diezgan smaga gripas epidēmija, arī pacientiem pēc pārslimotas gripas nereti attīstījās artrīts. Labā ziņa? Reaktīvs artrīts, kas veidojas pēc infekcijām, visbiežāk neprogresē visu atlikušo mūžu. Kaut kādu laiku tas turas, slimība ir jāārstē, lai neradītu locītavu strukturālus bojājumus, bet, ja reaktīvs artrīts nemaina savu gaitu un nepārvēršas par cita veida artrītu, tad kā reaktīvs artrīts tas visu mūžu neturpinās – cietušajā locītavā iekaisums ar laiku izzūd. Taču citreiz, ja reaktīvs artrīts progresē un rada būtiskas izmaiņas imūnsistēmā, pēc laika tas pārvēršas par reimatoīdo artrītu. Tādā gadījumā artrīts ir uz mūžīgiem laikiem.

Kuras locītavas visbiežāk cieš no reaktīvā artrīta?
Ceļi, pēdas, var tikt skartas arī plaukstas, elkoņi un pirksti.

Ko darīt, lai reaktīvs artrīts neaizvelk līdz rematoīdajam artrītam?
Savlaicīgi ārstēt. Reaktīvo artrītu ir daudz vieglāk ārstēt nekā citu veidu artrītus. Vēl pie spondiloartrītu grupas pieder psoriātiskais artrīts, kas saistīts ar psoriāzi, un ankilozējošais spondiloartrīts, kad veidojas iekaisums mugurkaula skriemeļu stūros, ar laiku starp skriemeļiem rodas jauni kaulaudi un skriemeļi saplūst kopā. Izveidojas bambusveida mugurkauls, cilvēks vairs nespēj veikt kustības mugurkaulā. Ankilozējošo spondiloartrītu pavada arī sakroileālo locītavu iekaisums – tās ir locītavas, kur savienojas mugurkauls ar iegurni –, radot iekaisuma sāpes muguras lejasdaļā – krustu daļā.

Izklausās briesmīgi. Un ir briesmīgi. Slimība visbiežāk sākas jauniem vīriešiem starp 20 un 40 gadiem un ilgst visu mūžu.
Ceturtākaite, kas pieder pie spondiloartrītiem, ir enteropātiskais artrīts, kas attīstās pacientiem ar iekaisīgām zarnu slimībām – čūlaino kolītu vai Krona slimību. Šī artrīta pacienti salīdzinoši retāk nonāk pie reimatologa, jo ārstēšana būtiski neatšķiras no iekaisīgas zarnu slimības ārstēšanas. Dažkārt ir tikai jāpastiprina iekaisīgās zarnu slimības ārstēšana, un tad samazinās arī enteropātiskā artrīta pazīmes.

Kādas ir kopīgās pazīmes spondiloartrīta pacientiem? Asimetrija – tātad sāpes un pietūkums, dažkārt locītavu apsārtums, piemēram, vienā pēdā un pretējās puses celī, vai vienā elkonī un pretējās puses plaukstā. Var būt sāpes un pietūkums virs papēža, ko rada Ahilleja cīpslas iekaisums. Vēl spondiloartrītu raksturo sāpes plecos, gūžās, ceļos, ribās un – iekaisuma sāpes mugurā. Tās parasti sākas vecumā no 20 līdz 40 gadiem. Taču, ja iekaisums un sāpes mugurkaulā vai locītavās nav tik izteiktas, cilvēkam šķiet, ka vainīgs ir smagais fiziskais darbs vai viņš slikto pašsajūtu pamato ar caurvēju un pie ārsta nevēršas.

Iekaisuma muguras sāpes ir lēni progresējošas, pakāpeniskas, to sākums nav saistīts ar fizisku pārslodzi. Tās samazinās vai izzūd, pa dienu kustoties, bet pastiprinās miera periodā, tāpēc raksturīgas nakts sāpes, it īpaši uz nakts otro pusi. Jo ilgāk cilvēks bijis nekustīgs gultā, jo sāpes pastiprinās. Dažkārt redzēts, ka cilvēkam jau attīstījies daļējs bambusveida mugurkauls: viņš vairs nespēj normāli pagriezt galvu, lai paskatītos pāri plecam, – automātiski griežas ar visu augumu... Cilvēks pats to nemaz nav pamanījis, viņam viss šķiet normāli, jo ir pielāgojies – mugurkaula stīvums un kustību ierobežojums taču neattīstās pēkšņi, bet gan lēnām, pakāpeniski, un tāpēc šīs pazīmes var palaist garām.

Kāpēc locītavas un mugurkauls no rīta ir stīvi?
Stīvumu radapalielināta iekaisuma šķidruma uzkrāšanās skartajā locītavā un ap to. Savukārt, kad cilvēks sāk kustēties, asins cirkulācija mazliet samazina iekaisuma šķidruma apjomu. Tādēļ – jo izteiktāks būs iekaisums, jo izteiktāka būs šķidruma uzkrāšanās locītavās un ap locītavām, un jo ilgāks laiks būs nepieciešams, lai tas mazliet samazinātos. Pilnībā šķidrums līdz ar kustībām neizzūd. Iekaisuma artrīta gadījumā rīta stīvums mugurkaulā vai citās slimības skartajās locītavās var ilgt stundu vai pat pusi dienas, vai gandrīz visu dienu.

Vēl pie spondiloartrīta mēdz attīstīties konjunktivīts – acu gļotādas iekaisums – vai uveīts, kas ir specifisks iekaisums acs vidusslānī. Biežāk tas izpaužas vienā acī.

Kad slimība jau ielaista?
Tā gan nevar teikt. Dažkārt acu bojājums ir spondiloartrīta pirmā pazīme. Proti, acs kļūst pamatīgi sārta. Nevis viegli kairināta, kā tas ir, kad mēs neizguļamies vai esam ilgi nosēdējušas pie datora, bet acs baltums ir tiešām riktīgi sārts vai pat spilgti sarkans. Vai arī parādās sāpes acī, jutība pret gaismu, neskaidra redze, tumši, peldoši plankumi, redzes pavājināšanās. Tad, protams, cilvēks vēršas pie acu ārsta, kurš parasti nosūta pie reimatologa, jo zina, ka šādas pazīmes var attīstīties arī pie reimatoloģiskām slimībām. Ja ir labs speciālists, viņš lūdz veikt papildu analīzes vai izmeklējumus, lai pacients pie reimatologa dotos jau sagatavojies.

Pie seronegatīvās spondiloartropātijas jeb spondiloartrītu kopīgajām pazīmēm pieder arī daktilīts jeb cīsiņveida pirksti, kad iekaist roku un/vai kāju pirkstu cīpslas un to apvalki. Tātad pietūkusi ir nevis kāda locītava, bet viss pirksts, un tas tiešām atgādina cīsiņu. Pirksts var būt sāpīgs un karsts. Vēl pie spondiloartropātijas izpaužas iekaisīgu zarnu slimību simptomi – vēdera pūšanās, caureja, vēdersāpes. Ja tie attīstās pakāpeniski un nav ļoti izteikti, ir pacienti, kas gadiem sadzīvo ar vēdera izeju 4–5 reizes dienā, un viņiem tas šķiet normāli, jo jau pieraduši, viņi neiet pie ārsta, neizmeklējas. Pie reimatologa ierodas tikai tad, kad jau sāp locītava un tas viņam traucē kustēties vai pārvietoties.

Vēl viena ļoti svarīga iekaisuma artrītu grupa ir tā dēvētie seropozitīvie artrīti.
Asins analīzēs bieži ir paaugstināts reimatoīdais faktors – autoantiviela, kuru izstrādā organisms. Pie šīs grupas pieder reimatoīdais artrīts, kas ir autoimūna, iekaisīga slimība, kura rada progresējošu simetrisku bojājumu daudzās locītavās un ar laiku var izraisīt arī iekšķīgo orgānu bojājumu, tādēļ to sauc par sistēmisku slimību. Vēl pie šīs grupas pieder artrīts, kas var attīstīties pie vaskulītiem – asinsvadu autoimūna iekaisuma. Arī artrīts, kas veidojas pie sistēmiskās sarkanās vilkēdes, – tas biežāk attīstās sievietēm auglīgajā vecumā un ir saistīts ar autoantivielu pārprodukciju organismā, kas rada imūnkompleksu depozītus dažādos audos un orgānos un tos bojā. Vēl pie seropozitīvo artrītu grupas pieder artrīts, kas var attīstīties pacientiem ar sauso sindromu jeb Šegrēna slimību, kuru raksturo izteikts sausums acīs un mutē, rīklē, tāpēc cilvēks uzturā lieto daudz šķidruma. Ir sāpīgi pieauss siekalu dziedzeri... Vēl šajā grupā ieskaita sklerodermijas, kas izpaužas ar izteiktu ādas sabiezējumu dažādās ķermeņa daļās, un saistaudu jeb fibrotisku audu ieaugšanas iekšķīgos orgānos izraisītu artrītu.

Bet reimatoīdais artrīts sastopams visbiežāk…
Jā. Un, lūdzu, to nejaukt ar reimatismu! Reimatoīdais artrīts ir nezināmas izcelsmes autoimūna slimība, kas galvenokārt skar plaukstas un roku pirkstus, pēdas un kāju pirkstus, bet var skart praktiski jebkuru locītavu. Slimībai progresējot, parasti veidojas izteiktas locītavu deformācijas. Savukārt reimatisms attīstās līdzīgi kā reaktīvais artrīts – apmēram mēneša laikā, bet tieši pēc streptokoku (!) infekcijas. Streptokoki visbiežāk iekaisumu rada mandelēs – tātad pēc strutainās angīnas, arī pēc strutainām zobu infekcijām, strutainiem deguna blakusdobuma iekaisumiem. Protams, ja cilvēkam ir bijusi smaga pneimonija jeb plaušu iekaisums vai nieru strutains iekaisums, jā, arī tad var attīstīties reimatisms. Taču mūsdienās reimatisms ir salīdzinoši reti sastopams, jo pie strutainām infekcijām mēs plaši izmantojam antibakteriālu terapiju. Cita lieta, ja antibiotikas nav lietotas vai nav bijušas pietiekami efektīvas – tātad nav dzertas pietiekami ilgstoši vai nav izvēlēts atbilstošais preparāts –, tad šis mikrobs ar asins cirkulāciju no iekaisuma vietas nonāk uz sirds vārstuļiem un izraisa, kā tautā saka, sirds reimatismu. Vienlaikus kāda šī antigēna daļa var nonākt arī locītavās un izraisīt locītavu reimatismu. Gan sirds reimatisms, gan locītavu reimatisms aktīvi nenoris visu mūžu. Ja pacients pārcietis sirds reimatismu vai locītavu reimatismu, mēs šajās vietās varam konstatēt sekas, bet aktīvs reimatisms visu mūžu nebūs.

Visi iekaisuma artrīti, par kuriem runāju, ir tā dēvētie aseptiskie artrīti, kas nozīmē, ka pat pie tām slimībām, kuru izraisītājs ir infekcija, mikroorganisms locītavās nenonāk. Savukārt, ja locītavā nonāk mikroorganisms, kurš tur turpina attīstīties, vairoties, rodas strutainais iekaisums – tātad septisks artrīts. Šī ir vēl viena atsevišķa iekaisuma artrītu grupa. Septisks jeb strutains artrīts var attīstīties pacientiem, kuriem ir nomākta imunitāte.

Visu interviju ar ''Veselības centrs 4'' reimatoloģi Dr.med. Andu Kadišu lasiet žurnāla ''Ievas veselība'' 2020. gada janvāra izdevumā.